Kurvjzieža kontemplācijas

Bet vispār šonakt es biju tik tikko iesnaudusies, kad mani uzmodināja negaiss. Grāvieni turpat pie mājas pakšķa, aizkari šūpojas, no zibšņiem visa istaba gaiša - gluži kā stulbos amerikāņu trilleros. Ieskatos pulkstenī - 00:00. Un tad bija TAS spēriens - no kura iekaucās visas pagalma mašīnas, bet Emīlija palēcās uz visām četrām un sekundes laikā pazuda zem gultas. Piegāju pie loga, bet neko draudīgu nesaskatīju. Vēl mirkli padomāju, vai nevajadzētu aizvērt visus logus, lai caurvējš neierauj zibeni vai ko tādu, bet tad nožāvājos un izlēmu, ka ugunsgrēka gadījumā tāpat noteikti pamodīšos un tikšu ar visu galā. Gāju atpakaļ gultā. Mašīnas cita pēc citas apklusa, un es atkal laidos miegā.
Kaut kad uz rīta pusi laikam bija otrā tūre. Vai arī es otrreiz pamodos no tā paša negaisa, nezinu, pulstenī neskatījos.

Un vēl - tas nakts negaiss man likās tāds, kurā var rasties jaunas dzīvības formas. Nu, tur olbaltumvielas siltajā peļķē transformējas kaut kā jocīgi, un no rīta uz sliekšņa sēž mazs, krunkains briesmonītis, čāpstina un gaida bļodiņu piena...

Sieviete šī vārda sliktākajā nozīmē.

Šī bija mazrezultatīva un skumja diena. Rīt būs labāk.