Kurvjzieža kontemplācijas

Kad Sātans bija jau izmēģinājis pie manis alkoholu, vīriešus, olīvas, kamambēru un datorspēles, nāca klajā pats trakākais atkarības izraisītājs.

Maskarpone ar ķiršiem un nektarīniem.

Cik, lūdzu, porcijas es dabūšu par to savu nožēlojamo dvēselīti?

Vismaz kaut ko man ir devusi ilggadējā skumīgā pieredze. Es nespēju pārmest cilvēkiem, kuri nemīl savu darbu. Nekādu aizrādījumu laiskiem oficiantiem, īgnām kasierēm, nevīžīgām apkopējām. Zinu, ka viņu vietā es nebūtu labāka. Un raugos allažiņ ar iecietību un sapratni.

Mierīgi un apskaidroti, bez gruzīšanās, bez cepšanās, nesen pamanīju, cik sen jau esmu piemirsusi to, kas man studiju gados sagādāja patiesu prieku - dzejas lasīšanu, gleznu izstāžu apmeklējumus, klaviermūzikas un kamermūzikas koncertus. Labdabīgi un skumīgi pasmaidīju par sevi. Nu ja, toties tagad es interesējos par izlietņu cenām un protu šmorēt cūkas ribiņas.

Brīžos, kad neapceru aizejošās dzīves nerimstošo plūdumu, es svārstos kā histēriska pendele starp "Par" un "Pret" Lombardijai.
Pašreizējā stadijā šķiet, ka nožēlošu gan palikšanu, gan pārcelšanos.
Viena sasodīta nebūšana.

Varbūt referendumu sarīkot?