Kopš esmu skaidri noteikusi savu aiziešanas datumu, strādāt gribas vēl mazāk. Dīvaini. Bija licies, ka vēl mazāk nekādi nav iespējams.
2. Jūlijs 2007
Ļoti apskaužu talantīgus cilvēkus. Gandrīz līdz naidam un sāpēm.
Tā sajūta - ka jūs kaut ko padarāt, ko tādu, kas jums vienmēr paticis, un arī šoreiz, to darot, esat izjutuši, ne tikai piepūli, bet arī rotaļīgu prieku, un tagad jūs vērojat rezultātu, un kā tāds Vecās Derības Cēbaots redzat labu to esam - kad jums tā pēdējo reizi bijusi, ko?
Kur Rīgas centrā var tikt pie labas masāžas?
Kad es domāju par kulināriju, aizvien vairāk saprotu, ka neesmu piemerota, lai man būtu ģimene. Jo man patīk ēst gatavošana kā spontāns, rotaļīgs process ar tikai daļēji prognozējamu rezultātu, maksimumu ideju un minimumu tehnisku darbu. Es ar lielu prieku gatavoju sev vienai vai sev un vēl kādam, nu, lai būtu sev un vēl 2-3 drosmīgiem, neizvēlīgiem cilvēkiem. Turklāt "vēl kāds", vai jo vairāk "kādi" nav katru dienu, tāpēc smalcināšanas un maisīšanas, un visas tamlīdzīgās figņas nepagūst nogurdināt un apnikt. Bet, ja man būtu burkšķošs vīrs un mazi ņerkstīgi bērni, no kuriem noteikti kāds neēstu ko vienu, cits - ko citu, es taču neizturētu! Gatavotu paši vai mirtu badā!
Es nesaku, ka cilvēkus dara interesantākus viņu vājības vai netikumi. Taču, ja vājību vai netikumu trūkums kļūst par vienu no raksturīgākajām cilvēka iezīmēm, man šķiet, ka ar viņu varētu būt grūti saprasties.
Mēs dzīvojam maiguma un romantikas pārpilnā laikmetā. Patiesi, patiesi!
Ai, viss toč ir stulbi!