Kurvjzieža kontemplācijas

Priekšā gada divas visgaišākās nedēļas. Žēl, ka naktīs nāk miegs.

Lūk, cepos te, ņemos un gruzos, ka ar darbiem nevaru tikt galā, un visi no sirds riebjas. Bet tikko man apjautājas: "Vai haltūru pa vasaru negribēsi?", sajūsmā plikšķinu acis.
Sasodītā naudaskāre!

Reiz, kad apdomāju latviešu literatūras spožumu un postu, atskārtu, ka mums pilnībā trūkst labu, profesionālu lubeņu. Mīlas romānu, detektīvu, bojeviku - visa tā, ko gribētos palasīt "cilvēkam no tautas". Ir divas galējības - "Lata romāna" sērija, ko lielākoties veido brēcoši bezgaumīgas grafomānijas izpausmes, un vairāk vai mazāk sekmīgi īstenotas Pretenzijas uz Mākslu. Runājot par pēdējām - priecājos, ka ir daži literāti, kuriem patiesi mēdz tapt tā Māksla, taču netrūkst arī tādu, kam nekas vairāk par kropliem formas eksperimentiem nesanāk, un diez vai kādreiz sanāks, jo talanta acīmredzami trūkst. Ja šie cilvēki atļautos pievērsties "godprātīgai amatniecībai" - šādi savu nodarbošanos dēvēja, piemēram, Agata Kristi - viņiem, iespējams, sanāktu kaut kas gana baudāms. Bet lepnums neļauj vai kas nu tur...
Savādi, jāatzīst. Jo lasītāju noteikti būtu gana - spriežot pēc tā, kā izpērk visādus Denus Braunus, Mariņinas, Danielas Stīlas un vēl kaudzēm dažnedažādas figņas spīdīgos vākos. Bet pašiem rakstīt, nevis tulkot - slab'o.
Hmmm...

Un tad, kad būšu skolotāja-guvernante Lombardijā, brīvajā laikā varēšu margot sirdi plosošos stāstus par Lielās Mīlas meklēšanu un atrašanu egoisma un nežēlības pārpilnajā 21.gadsimta pasaulē. Sekss un vardarbība arīdzan būs jāiekļauj.

Bet, ja par tām aptaujām - pašizinietkur - jau sen esmu zinājusi, ka par mani jūsmo tikai cilvēki ar ļoti izsmalcinātu gaumi, kas, protams, nepieļauj lielus apbrīnotāju pulkus.
Tā ja!
Bē!