Kurvjzieža kontemplācijas

Uztraukums mani paralizē. Un tas nemaz nav labi brīžos, kad vajadzētu vienkārši ātri, ātri strādāt.

Histēriska trauksme. Un paslēpties nevar.

Aizbēgt no visa un visiem, lai kaut kur siltumā lasītu grāmatas!

Tā. Ja es tagad vēl pagūšu stundas laikā sagrābt to, kas bija jāpadara pagājušās divās nedēļās, man varbūt pārtrauks uzmesties tās niezošās pumpas.

Drausmīgais stress, atliekot uz pēdējo mirkli visus svarīgos darbus, protams, ir mokošs. Bailes nokavēt, izmisums, vainas apziņa, paššaustīšanās, steiga...Bet acīmredzot tādējādi es pasargāju sevi no laika patēriņa, kas citādi tiktu ieguldīts, darot to, ko negribas darīt. Un 99 procentos gadījumu man negribas darīt to, kas obligāti jādara.