Kurvjzieža kontemplācijas

Shoriit kraasoju acis dramatiski lillaa. Esmu baala, kaa jau 7 nedeeljas sauli neredzeejusi, gjeerbjos melnaa un vispaar juutos kaa pirms nezcik gadiem, kad klausiijos "Nirvanu", lasiiju eksistenciaalistus un peec lekcijaam dzeeru "Asinjainaas Meerijas".
Vakar peec ilgiem laikiem uznaaca veelme atsaakt smeekjeeshanu. Vienkaarshi sagribeejaas nesteidziigi ieelpot siltus duumus pamiishus dzestra rudens gaisa shaltiim un iisu mirkliiti sajust to smalkam reibumam liidziigo sajuutu, kas uzvilnii, kad kjermenis peec ilgaaka paartraukuma paarsteigts sastop nikotiinu.
Njaa, dekadence:/

Toties riebums pret darbu drusku taa kaa paargaajis. Ar lielu iedvesmu veidoju tabulas, kuraas jaaatspoguljojas nozares institucionaalajam mehaanismam. Pauzees dzeru melnu, ruugtu kafiju un aukleeju sevii mostoshos elegantu gjurzu.

Mazliet parunaajos ar Kj. Saskumu. Es neesmu vecs, vieds oraakuls, bet man gribas aptureet tuvu, miilju cilveeku, kas ar paaatrinaajumu traucas uz kraujas malu. Nee, protams, vienmeer jau pastaav kaut kaada iespeeja, ka viss veertiisies par labu.:/
Un vinja pati man saka - "Es zinu, ka Tu runaa praatiigi. Bet vai tad es jel kaadreiz esmu riikojusies praatiigi..." Un acis zaljas kaa kastanju chaulas.
Man ir ljoti bail par vinju.
Ljoti.


Я знал одну женщину, она всегда выходила в окно.
В доме было десять тысяч дверей, но она выходила в окно.
Она разбивалась насмерть, но ей было все равно.

(c) Nautilus Pompilius