Kurvjzieža kontemplācijas

Sniegs uz Ričmondu atstāj tādu iespaidu, kādu es diez vai gūtu no kokaīna. Jau tā pārāk neciezdams no dzīvesprieka un aktivitātes trūkuma, viņš, iešņaucis mazliet sniega, pārvēršas par laimē spiedzošu un trakojošu eiforijas virpuļviesuli. To vērot ir jautri, ja vien nav jāklunkurē viņam pakaļ, turot pavadu un mēģinot saglabāt līdzsvaru.
Šarlote ir saīsinājusi savu apgaitu maršrutu. Pirms došanās ārā viņa uz palodzes labu brīdi psiholoģiski noskaņojas, pieglauž ausis un ūsas, mīņājas uz vietas, mazliet paskraida šurpu-turpu. Tad saņemas un lec, pazūdot kupenā, lai pēc mirkļa ar slaidu lēcienu no tās iznirtu. Es viņai nesekoju, taču pēdu zīmes liek domāt, ka viss pagalma perimetrs tiek iekļauts, taču ne vairāk kā vienreiz.
Emīlija ir ievākusies radiatorā un izkāpj tikai, lai paēstu, noasinātu nagus vai aizietu uz tualeti.