Nekādi nesaprotu, kāpēc tā briesmīgā sieviete atvainojas par nekārtību uz sava rakstāmgalda (salīdzinājumā ar manējo tas vienalga izskatās perfekts minimālisma paraugs), bet ne mirklīti nejūtas vainīga par drrrrausmīgi spalgo mobilā telefona signālu, no kura es ikreiz lecu gaisā, vai - jo īpaši - par savu bezapstājas tarkšķēšanu, no kuras es pa brītiņam mēģinu pamukt tualetē. Bet cik tad bieži un ilgi bez kāda fizioloģiska pamatojuma atejā sēdēsi...:(