„Ticiet,” es klusi saku, nemaz negaidot atbalsi.
Kamēr es atbildi gaidīšu, es varu nebūt rīt.
„Ticiet,” es klusi saku, „tam magoņvalsim,
Ticiet kristāla kurpēm un orķestrim.”
Salauztie žēli raudāja uz šī fona,
Tik žēli, ka likās, salauzta esmu es,
Un es arī pāris asaru noviltoju,
Vienīgi laimes asarām ticot uz pasaules.
Es aiz laimes.
Sikspārņi, tumšegles, plīvurs,
Ko tava roka, ko tava roka plēš,
Ko tava roka, tava roka, kamēr es dzīvoju
Visu kā pirmoreiz piekrāptā pasaulē,
Nelasi priekšā man tajā avīzē karus,
Nelasi priekšā, kā baltas pilsētas grūst,
Nelasi priekšā, bet kaut ko citādi dari,
Jo citādi liekas, ka tu lasi priekšā mūs.
„Ticiet,” es klusi saku, „tam magoņvalsim,
Ticiet kristāla kurpēm un orķestrim.”
Piekrāptās pasaules vidū sēžu es, fantasts,
Gluži kā čūsku dīdītājs pūšot stabuli.
/Velga Krile. Kā mirdzošas būtnes/