| Mjā. |
Jan. 23rd, 2020|12:17 am |
Pārfrāzēšu, jo precīzi neatceros, bet šovakar vismīļākā izteica tādu frāzi, kā "ja reiz ilgi cibā neko neraksti, tātad dzīvē viss kārtībā" - vai kaut kā aptuveni tā. Visā visumā, laikam jāatzīst, ka apmēram tā ir. Bet nu, arī ar kārtībā esošu dzīvi var atrast kādu ieganstu ar virtuālu tinti apķēzīt tikpat virtuālu koku virtuālos līķus. Manā gadījumā, iegansti mēdz būt dažādi (un ķīmiskā jomā, jei bogu, nekā interesanta sen nav bijis, tāpēc arī es tik izteikti neko), bet viens iz klasiskajiem ir džins.
Gadās šad un tad nobaudīt kādu jaunu šīs kategorijas šķidrumu, saprotams. Taisnību sakot, tādu, kuri būtu jāapraksta, bet nav sanācis, ir savākti listē, kurā šobrīd ir desmit gabali, par kuriem katru būtu, ko teikt, un visi ir vairāk vai mazāk ievērības cienīgi. Ja "ievērības cienīgi" saprot ne tikai pozitīvā nozīmē, moš pat sanāktu vairāk, bet ne īpaši. Bet nu, šodien izlēmu saīsināt neaudzēt garumā šo sarakstu.
Tātad, pateicoties iestādījumam "Dzērieni bez uzcenojuma" (fun fact - man kā ķīmiķim šad tad darbā ir jālieto tāda viela kā 1,8-diazabiciklo[5.4.0]-7-undecēns, sarežģītā nosaukuma pēc visbiežāk saīsināti dēvēts par "DBU" - aber pirmie rezultāti, iegūglējot šo burtu kombināciju, allaž aizved uz iepriekšminēto šmigas bodi; tiem, kuri apskata arī tālākos rezultātus, ir iespēja nonākt Dalasas Baptistu universitātē, bet man vēl nav gadījies), tiku pie iepriekš nemanīta, interesanta džina.
Dzēriens saucas "Gin Xoriguer", un sevi (latviskajā etiķetē) pozicionē kā klasisku "Mahon gin" no Menorca salas Vidusjūrā. Protams, centos noskaidrot, kas ir šī iepriekš nedzirdētā "Mahon gin" kategorija, kurā var, kā no etiķetes noprotams, būt gan klasiski, gan (gan jau, ja reiz tā tiek diferencēts) arī ne-klasiski dzērieni.
Izrādās, "Mahon gin" ir faktiski jebkurš džins, kurš tapis uz Menorca salas. Nu, ok, tāpat visnotaļ ekskluzīvi, ja reiz vienas salas ietvaros, lai gan personīgi uzskatu, ka tik limitētai produkcijai, kurai noteikti nav arī īpašu variāciju, neklātos vicināties ar "klasiskiem" zīmoliem. Sasodīts, jums ir viena sala, ko, ar to ekskluzivitātes nepietiek, vai? Kurš jums tur dala "klasiskos" un "inovatīvos" vai kādus nu tur džinus? Bet nu, vikipēdijas šķirklis šai salai sadaļā "Food and drink" ne vien piemin, bet aš bildi ar attiecīgo džinu ieliek. Tad jau, būšu atradis "raksturīgāko" no šis salas džiniem - jo īpaši atzīstami, ja ņem vērā, ka vispār jau šī sala nav raksturīgāko džina dzērāju platuma grādos.
Bet nu labi, no teorijas pie prakses. Skrūvēju pudeli vaļā un... turpinu skrūvēt. Acīmredzot, viņu džindarīšanas noslēpumi tiek rūpīgi sargāti pat no potenciālajiem baudītājiem, un pudele nenāk tik viegli vaļā, korķis kārtīgi jāpavelk, un tikai tad tiec kaut pasmaržot viņu darījumu.
Un šī smarža liekas ellīgi pazīstama. Ne gluži pēc kāda pazīstama džina, nē, šī nav prasta kopija...
Un tad es to pagaršoju - un tad atcerējos.
Atkāpe personīgajā vēsturē - reiz, sen atpakaļ jaunībā, es sapratu, ka man džins garšo vairāk, kā jebkurš no tikpat stipriem padzērieniem. Un īsi pēc tam, tikpat jauns būdams, pie kam jau stabilu kursu dzīvē uzņēmis ķīmijas tehnoloģijas virzienā, es sapratu, ka džina darīšana ir tīri tehnoloģisks pasākums.
Ideja man bija jau sen, tikai pietrūka attiecīgā aprīkojuma. Bet tā, ja es varētu ar pareizās koncentrācijas spirta-ūdens šķīdumu ekstrahēt aromātus iz kadiķogām, un tad vēl iz citiem garšas un smaržas nodrošinošiem komponentiem - es tak būtu ieguvis pats savu džinu!
Aprīkojums atnāca neviļus. Reiz, nu jau mazpadsmit gadus senā pagātnē kāds kursabiedrs neklātienē (ja nemaldos, tobrīd Skype bija modē) apvaicājās, vai man nevajagot Soksleta ekstraktoru - viņa darbavietā tādus metot ārā. Es, izdzirdot jautājumu, uzreiz iedomājos džina potenciālu, un atbildēju, ka vajag gan, protams. Nākamajā dienā, jau klātienē, kursabiedrs kautrīgi informēja, ka viņa kolēģi ir rekomendējuši par šādu agregātu prasīt kādu samaksu. Es tikpat kautrīgi piedāvāju desmit latus. Viņš jau mazāk kautrīgi piekrita, un es tikpat kā pilnīgi nekautrīgi savācu jauniegūto aparātu (kautrības visupēdējās paliekas pazuda, kad internetos uzzināju, cik maksā tāda ietaise - šī ieraksta tapšanas brīdī lētākais piedāvājums ir par 462 ASV dolāriem, bet arī tobrīd bija kaut kas vairākos simtos mērāms).
Šis ieguvums piešķīla dzirksti manai klusajai vēlmei radīt savu džinu - uz brīdi. Soksleta ekstraktors, lai gan ģeniāls savā dizainā, tomēr nav funkcionāls bez dažām palīgietaisēm. Un palīgietaises sameklēt nebija viegli. Īpaši grūti bija atrast pareizo stikla uzmavu, kas ļautu savienot ekstraktoru ar tā augšgalā paredzēto dzesinātāju - it kā sīkums, bet tomēr, bez šīs sīkās detaļas pasākums nestrādātu. Kādu brīdi šīs detaļas iztrūkums manus plānus nopauzēja.
Bet tad, kaut kā neviļus ideju par sava džina radīšanu piesaucot pāris draugu kompānijā (tobrīd vēl nebijām tik tuvi draugi, bet eventuāli kļuvām tuvāki,kā jebkad būtu iztēlojušies), viens no viņiem ieminējās, ka manis meklēto detaļu varētu pamēģināt atrast kādā sev pieejamā vietā (ķīmiķiem mēdz gadīties tādas privāti pieejamas dažādu materiālu atradnes. Goda kodeksa pirmais punkts - neinteresēties par daudz). Nolīgām, ka ja viņš atrod man pēdējo agregātam nepiecešamo detaļu, tad mans "pirmdzimtais", t.i., pirmais ar salikto aparatūru radītais dzēriens tiek viņam.
Viņš atrada. Viņam tika. Solījumi ir jāpilda.
Uz tikšanās vietu es atnesu pilnu pudeli. Es neatceros, vai sākumā nomēģinājām visi trīs, bet beigās mēs izklīdām katrs uz savu pusi (bijām trīs kursabiedri, pasākuma tematika - gandrīz kā orientēšanās, tikai komandu variantā). Mēs finišējām pirmie, un tad atvadījāmies. Tikai nākamajā dienā es uzzināju, ka cilvēkam (kurš ar velosipēdu brauca gan uz, gan no pasākuma) no mana džina ir pāris kilometrus no mājām atteikušas ekstremitātes, un tādēļ viņš ir bijis spiests izsaukt kādu, kurš viņu aizvedīs mājās. Cik zinu, viņš vairāk vaino piepešo alkohola pieplūdumu, nekā manis izvēlētos garšaugus, kurus pievienot džinam, tā kā par verbālā līguma pāŗkāpumiem nav bijis sūdzību (pēc tam ir sanācis nonākt ciemos un pēc n gadiem nobaudīt oriģinālu - nejūtos nokaunējies par savu "pirmdzimto", un man ekstremitātes nav atteikušas, tā kā, visticamāk, nesaistīts efekts). Bet to gan atceros, ka man kadiķogu aromāts sanāca ārkārtīgi sveķains. Viss pārējais bija aplam otršķirīgs, lai gan biju licis klāt visādus garšaugus. To visu, ja piedomāja, sajust varēja. Bet pirmām kārtām, kadiķi. Un kadiķu sveķi.
Jā, šito es atcerējos. Jo šim spāņu džinam pielīdzināmu sveķainuma ziņā es nekad neesmu baudījis. Var jau būt, ka tas ir attiecīgās salas stils. Var jau būt, ka tāds tur skaitās "džins". Var jau būt, ka mazāk sveķaini nav piedodami. Un no otras puses - es tiešām ticu, ka ir džina pazinēji, kuri viebsies, spļaudīsies un norakstīs šo salu un tās dzērienu produkciju.
Bet es? Es noteikti padzeršos un mazliet pabaudīšu nostaļģiju. Un ja kādu, kurš mani personīgi nepazīst, interesē, ko es savā jaunībā būtu varējis savārīt - nu, šis džins ir gana ticams tuvinājums. Un es ar savām džin-zināžanām tuvāku ietekt nepratīšu. Priekā, tad jau? |
|