| Stulbās notis galvā. |
Oct. 19th, 2016|10:41 pm |
Par cibiņu tusiņu līdz šim izteicies pašradīta ieraksta formātā neesmu. Tas tāpēc, ka citi ta pa lielam ir visu pateikuši. Un kaut kādos komentāros es arī kaut kur esmu pateicis, ka viss bija makten forši. Un bija ar, nenormāli jauks pasākums bija, man aplam patika, no Ā līdz Žē.
Tiesa, pasākums ne bez sekām. Pirmkārt, svētdien biju nelietojams (nu, ne pilnībā, bet tomēr, pārāk jau nu plašs bija to darbību spektrs, kuras pieklātos veikt pēc pasākuma, bet nevarēju). Pirmdien biju tikpat kā nelietojams (uz darbu aizvilkos, lietderības koeficients godu nevienam nedarītu, lai gan no nulles atšķirīgs. Šo to tomēr piespiedu reaģēt, tā kā akurāt pie sienas liekams neesmu). Otrdien jau viss štokos, ja ne tā viena lieta, kas īstenībā aizsākās jau pirmdienas agrā rītā.
Redz, man smadzenēs iespiedās un iesprūda viena melodija. Esmu stipri drošs, ka to es sev intrakraniāli ievadīju vai ta nu cibiņu pasākuma laikā (salīdzinoši mazvarbūtīgi), vai īsi pirms tā (drīzāk), bet noteikti tajā pašā dienā. Kaut kāds melodeath. Liekas, ka pēc stila velk uz In Mourning, lai gan arī nedz Aetherian, nedz Omnium Gatherum, nedz arī Persefone izslēgt nevaru. Un galvā palicis viens vienīgs fragments, kurš atkārtojas vēl un vēl, un tad atkal... Caurmērā, ne tā traucējošākā lieta, kas man regulāri uzvirmo smadzenēs, bet tomēr. A vot tagad atrast, un noklausīties vēlreiz, cerībā, ka ar to pietiks, lai izdzītu, nesanāk. |
|