Neparedzēta reakcija - February 11th, 2017 [entries|archive|friends|userinfo]
kjiimikjis

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

February 11th, 2017

Nākamās dienas pārdomas [Feb. 11th, 2017|02:45 pm]
[Tags|]
[music |Dark Tranquillity - Cathode Ray Sunshine]

Ir tādi cilvēki, kuri, acīmredzot, ir kaut kādā fizikai neizprotamā veidā pasējuši sevi. Kāda cita iemesla pēc lai šamie dotos "sevis meklējumos"?
Bet dodas. Iet (nu, pa lielam brauc vai lido) un meklē sevi. Turklāt aiz kaut kāda pārbīļa parasti meklē sevi Tibetā, vai Indijā, vai kaut kādā citā tipa apgarotā vietā. Nez, ja es pasēju telefonu, es šo parasti meklēju vietās, kurās esmu bijis, vai, ja trūkst informācijas, kur esmu bijis, tad ar taisni savienoju atmiņu fragmentus, un piemetu uz aci kaut kādu rādiusu. Tādu, kurā Tibeta nafig neierakstās. Bet tas tā.

Nujā, un tad šie dodas pie kaut kāda guru, kurš palīdzēs atrast Sevi. Dīvaini liekas kaut vai tas, ka šie uztic meklēt Sevi - savu būtību, esmi, definīciju, īsumā, svarīgāko, kas vien cilvēkam var būt - kaut kādam vecam perdelim, kurš nav bijis spējīgs atrast opciju dzīvot +/- civilizētos apstākļos, kur nu vēl kaut ko no iepriekšminētā.

Allaž esmu pasmīkņājis par tādiem Sevis meklētājiem (ja nu iepriekšējās rindkopas kādam likās aplam nopietnas), bet tad - ziniet, atradu sevi.

Vakar sanāca tāds pozitīvais dzēriens (Ar to domāju pasākumu. Pieņemts lietot vārdu "dzerstiņš", bet tas nav gluži tas. Bija bez dzerstiņiem raksturīgā bardaka, un krietni pozitīvāk, un nekaitīgāk [9 no 10 aknu dakteriem nepiekrīt], un vienkārši - labāk. Tāpēc "dzēriens", nevis "dzerstiņš". Nu, kā "brauciens", "lēciens" utml.). Grūti tā sakarīgi aprakstīt, kas tur bija tāds, kas šo atšķīra no citiem alkanolu patērēšanas pasākumiem, bet bija citādāk. Mājās devos citāds. Labāks, manuprāt (laiks rādīs). Un, cik nu vispār iespējams manā skeptiķa prātā šim vārdu savienojumam piešķirt jēgu, jutos Atradis Sevi.

Tas Es, kuru atradu, spēj kapāt Vanagam līdzīgus priekšmetus tik daudz un tik ilgi, un ar tik neievērojamām sekām, kā tas Es, kas biju pirms gadiem, nu, astoņiem, teiksim. Varbūt to Sevi arī atradu.

Līdz ar to, Tibeta, pabīdies, un vislabāk, ej, papīpē kaktiņā. Ir Vecrīga un pieguļošie rajõni, kuros sevi var atrast ne sliktāk!

Tiesa, vēl tāds aspekts, ka ja nu pieņemam, ka kādreiz tiku sevi pazaudējis, tad - vakar apmeklētās iestādes pa lielam ir tās, kurās es varētu būt kaut ko pasējis. Tā kā, meklējumu reģiona izvēles aspekts tomēr strādā, laikam.
link8 comments|post comment

Ticības maiņa #2 [Feb. 11th, 2017|10:00 pm]
Aiz "neko darīt" pa smadzenēm patirināju iepriekšējā ieraksta pamatdomu. Nu, to, ka tādam vērotājam no malas liekas, ka aplam daudzi sāk ticēt kauč kādam Dievam tādēļ, ka viņiem smagi/grūši/skaudri kaut kādā dzīves brīdī.

Kas ienāca prātā - vispār, WTF?

Respektīvi, tu netici kādam augstākam spēkam, tava likteņa vadītājam vai onkulim, kurš sēž pie Visuma kontoles pogām. Un tad - ŠUPAU! - notiek Sūdi tavā dzīvē. Ko darīt tagad?
Un cilvēki kā pareizo atbildi šim jautājumam atrod: ticēt kādam augstākam spēkam, tava likteņa vadītājam vai onkulim, kurš sēž pie Visuma kontoles pogām. Nopietni, acīmredzot.
Un jautājums - šis ir tas personāžs, kurš sapisa tavu dzīvi līdz tam, lai tu sāktu viņam ticēt. Pieņemot, ka tas arī ir tas, kas notiek, tad kālab kādēļ kāpēc priekš kam a nahuja viņu pielūgt? Tobiš, ar tavu dzīvi viss bija +/- štokos, bet tad uzradās kaut kāda debesu radība, un visu sapisa. Redz, lai viņu atrastu. Tikai tāpēc. Tavas dzīves kvalitāte tiek upurēta šai atklāsmei. Un tagad tu TICI.

kālab kādēļ kāpēc priekš kam a nahuja?
link13 comments|post comment

navigation
[ viewing | February 11th, 2017 ]
[ go | Previous Day|Next Day ]