| Gadās. |
Nov. 25th, 2014|10:13 pm |
Daudzi, uzzinot manu profesiju, man ir vaicājuši, ko tad es īsti daru. Nu, tā vienkāršā valodā. Tā vienkāršā valodā parasti atbildu, ka ražoju visādas vieliņas. Tomēr tā gluži nav taisnība, vismaz pēc profesijas apraksta ne. Vispār jau ķīmijas kā zinātnes nozares pamatprodukcija ir nevis vielas, bet informācija un zināšanas (kā jau jebkurā zinātnē, vispār). Ar uzskaites vienībām ir mazliet sarežģītāk, nekā, sacīsim, maiznieka gadījumā, bet tikai mazliet - redz, zināšanas un jaunus datus vajag pārvērst publikācijās. Tas tad arī ir tas, kas man un citiem bēdubrāļiem būtu jāražo.
Publicēties zinātniekiem iespēju netrūkst. Ir kaudze dažādu žurnālu, katrs ar savu locekļa garumu, kas smalki saucas "Impact factor", un pa lielam raksturo to, cik bieži šī žurnāla raksti vidēji tiek citēti citos rakstos. Jāsūta tik raksti prom, un ja sanāks ieinteresēt redaktorus un recenzentus, ja raksts būs atbilstošs attiecīgā žurnāla prasībām, tad - +1 publikācija jums! Tiesa, ne vienmēr tas ir par velti. Redz, dažos žurnālos ir jāmaksā par raksta publicēšanu - kā nekā, papīrs kaut ko maksā, arī redaktoriem algas saņemt gribas, un tā, un tā... Neko darīt, ja ir vēlme tapt publicētam šajā žurnālā, tad maksā ragā!
Un kā jau visur, kur nauda apgrozās, arī šajā jomā ir sastopami krāpnieki. Proti, kaut kāds žurnāls pats atsūta meilu, sak, jūsu raksti citos žurnālos izskatās stipri interesanti un kvalitatīvi, un, redz, mums te ar tāds žurnāliņš, kā reiz pa jūsu tēmu, varbūt atsūtiet kādu rakstiņu, kas zina, ja atbildīs prasībām, nopublicēsim.
Un parasti jau prasībām atbilst. Tad seko nākamais meiliņš. Teksts apmēram tāds, kā "paldies, jūsu raksts mums makten patīk, un degam nepacietībā šamo nopublicēt, tik vien tāda formalitāte - mums, redz, kā jau augsta profila žurnālam, tāda pieticīga samaksa par publicēšanos. Konta numurs, lūgtum, šitāds, un tad jau - līdz tālākai sadarbībai". Un parasti jau tā arī ir - samaksā, un aidā, raksts parādās kā publicēts.
Krāpšana ta kur? A tur, ka žurnāls nepavisam nav augsta profila, un jūsu rakstu kāds interesents tāpat vien neizlasīs, jo žurnālam ir labi ja kaut kāds rakstu arhīvs, kuram klāt var tikt tikai kaut kādas Ķīnas nomales mazpilsētas universitātes studenti, ja vispār kāds, un par papīra formātu varat i nesapņot. Un nereti, ja žurnāls kaut kur lielās ar savu Impact factor, tad uzmanīgāk ieskatoties, izrādās, ka šis skaitlis ir no pirksta izzīsts, un reāli neviens pats šajā žurnālā publicētais raksts nav kaut reizi citēts. Un - rakstam ne tuvu nav jābūt labam, vai pat viduvējam (vai pat kaut aptuveni sakarīgam, kā pierāda daži eksperimenti), lai tas tiktu pieņemts. Nevienu tur nepiš jūsu zinātne, tikai jūsu spēja apmaksāt publikācijas maksu.
Protams, ja reiz žurnāls ir mazpazīstams (vai arī fiktīvs, t.i., ja arī kāds dabū linku, kam vajadzētu vest uz jūsu rakstu, tajā var, labākais, atrast raksta virsrakstu, un pats raksts kā tāds nemaz nav publicēts jebkādā jēgpilnā šī vārda nozīmē), tad cilvēki paši nemetīsies tajā publicēties, jo gluži vienkārši nezinās par tāda eksistenci. Pseidožurnāla peļņas plānā parādās vājā vieta. Risinājums? Protams, spams! Kaudze ar vēstulēm tiek sūtīta uz visām zinātnieku e-pasta adresēm, kuras vien kāds cits, reāls žurnāls savas publicēšanas politikas dēļ nav nomaskējis no dažādām meklēšanas programmām, aicinot šos ļaudis publicēties jaunajā, smalkajā, varbūt arī nedzirdētajā, taču ar iespaidīgu Impact factor apkārtajā žurnālā.
Stāsts kā reiz par to, kas no šāda gadījuma izvērtās. Kāds pētnieks, saņēmis šādu mēstuli, kā atbildi aizsūtīja šo te raksta imitāciju. Tāpat vien, tikai tāpēc, ka tāds .pdf, kas kā reiz šādiem spameriem veltīts, mētājās pa rokai. Pat bez jebkāda papildus teksta pašā vēstulē. Pliks šis .pdf fails.
Pēc kāda laika, šis pētnieks saņēma atbildi. Pavisam pozitīvu atbildi. Izrādās, šis raksts ir gana labs, lai tiktu publicēts. Pievienota atbildei bija pat recenzenta aizpildīta veidlapa, kurā izvērtēti dažādi šī darba aspekti, un summāri darbs atzīts par labu esam. Viss, kas šķir no publicēšanas - 150 ASV dolāru... |
|