| joga - kā man tur iet |
27. Maijs 2008|23:35 |
jau kopš rudens piestaigāju uz jogu. tas man blakus mājai. laulenis tikmēr skata sīci.
pievienojos iesācēju grupai, kas dažos mēnešos izputēja. tad atlikušos pielika grupai, kas nodarbojas jau kādu gadu. sākumā es teoriju par visādām čakrām laidu gar ausīm, jo galu galā nācu taču vingrot. bet tai jaunajā grupā viss ir krieviski un visi zina visus nosaukumus. labs laiks pagāja, kamēr iemācījos visādus potīšu, papēžu, pakaušu un tā tālāk krieviskos vārdus. pakausis, piemēram, ir makuška. nacās arī meklēt grāmatu un mācīties čakru nosaukumus. citādi, kad visiem jāsēž un dūcot "aum" jākoncentrējas, piem., no adžni caur anahatu uz mulatharu, tad sēdi kā tāds muļķis.
vingrojot visu laiku jākoncentrējas uz pareizu elpošanu, jāatslābina visādas vietas. ideja tāda, ka, ja visu atslābina, tad arī locītavas nepretojas visādi izstiepties. tad caur atslābināto rumpi plūst enerģija kā pa ūdensrijēju.
kaut arī kādreiz biju diezgan lokana, man ne visai labi iet. zivs pozu, piem., nekādi nevarēju kārtīgi izpildīt. tā elpošana arī visu laiku aizmirstas.
vakar, kad vajadzēja stāvēt uz vienas kājas, otru iekabinātu vienā vietā, salikt taisnas rokas virs galvas, sakļaut plaukstas un uz tām blenzt minūtes 5, es visu laiku kritu apkārt, kamēr citiem sanāca tīri labi. tad, lai koncentrētos uz elpu, pamēģināju neapspriestu paņēmienu - vienkāršāko meditācijas elpošanu. kad koncentrējas uz gaisu nāsīs un visu laiku piedomā. tā elpojot pēc brīža pasaule sāk bišķi izgaist, un vēl pacenšoties ausīs sāk šņākt. un pēkšņi viss sanāca. vairs nekritu apkārt, teicami ieņēmu zivs pozu un tā tālāk.
vot tas ir atklājums. izrādās, ka jogu vingrojumi ir jāveic tādā kā pašizraisītā pālī.
(zivs poza ir kad guļ ar dibenu starp pēdām, ceļgali uz zemes, pleci uz grīdas, aiz galvas izstieptas rokas uz grīdas, un tad ar rokām satver vēl elkoņus, un tie arī uz grīdas.) |
|