| parentēšana |
4. Jan 2015|10:02 |
tā špidrilka ir tik līdzīga man (es gan atļaujos domāt, ka viņa ir mana uzlabotā versija), ka es domāju, kā viņai ies, kad viņa būs liela. liela daļa no manis ir kaut kā vērta tāpēc, ka es pamanījos dzīvot diezgan viena. jau pamatskolas otrajā pusē par mani īpaši nelikās zinis, vidusskolā vēl jo vairāk, par vēlākiem laikiem nerunājot. es kļūdījos, cietu, meklēju, brīžiem gandrīz nogāju pa burbuli, meklēju kaut ko. mīlošs vecāks brīžiem nosirmotu un dauzītu gavu pret sienu, ja zinātu, kā man iet.
bet es esmu pieradusi skatīties, kā mazmurkšķim iet, un daudzmaz palīdzēt. pēc viņas 20 gadu vecuma man vajadzētu vai nu nomirt, vai pārcelties uz ārzemēm, vai izsūtīt viņu, lai viņa varētu dzīvot un kļūdīties bez manas raizīgās acs. |
|