gugle un jūtūbe |
[25. Maijs 2012|08:52] |
ir tāda tendence iekš tīkla. laiku pa laikam es meklēju kādu informāciju par specifiskām tēmām, par kurām zinu, ka dažiem cilvēkiem ir individuāla pieredze un viņi par to ir gribējuši pastāstīt tīklā. un viņi lūk stāsta to nevis savos blogos vai kur citur, bet iepļāpā jūtūbē. parastajos tekstos neguglējas nekas, bet jūtūbē links aiz linka ar tiešām interesantiem stāstiem. daudzas informācijas ir vienā eksemplārā un tikai tur.
tas mani galīgi apbēdina, jo tā vietā, lai pārlaistu acis rindkopu garam stāstiņam man tagad jāsēž 7 minūtes un jāblenž, kā autors vispirms ieķiķina, tad atskaņo mūziku un tad pēc ievada pastāsta savu pieredzi. daži vismaz pie video ir ielikuši sava stāsta kopsavilkumu, bet vairums nav.
no šitā ciešu jau kādu pusgadu. guglēšana ir zaudējusi asumu. manam datoram nav normālu tumbu; jāiet lūrēt pie otra datora. ja es to daru, mz tūlīt plijas virsū un prasa multeni, jo tas ir izklaides dators. tā nu palieku nedabūjusi.
(lamuvārdu virkne.) |
|
|
Comments: |
Austiņas no lielveikala tumbu vietā?
var. bet paliek riebums pret to, ka man jātērē 17 minūtes, lai uzzinātu pusminūtē izlasāmu informāciju. kas izlasāmā veidā būtu loģiski izklāstīta, ar punktiem un boldiem. vienkārši riebj.
Vienkārši Tu neesi ar audiālu uztveri. Man labāk paliek atmiņš tas, ko dzirdu, nevis tas, ko izlasu.
esmu izteikts audiālais tips - uztveru vārdus, nevis bildi. ekrānā redzamās bildes mani traucē. turklāt vairums internetā lasāmās informācijas ir mēsli, un man nav žēl uz tiem tērēt pusminūti, bet ir žēl tērēt 17 minūtes.
drukātais teksts paliek audiālajai uztverei, ja tas nav izraibināts ar bildēm. rakstnieki ir audiāļi. | |