| patisons - mans slinkais dārzs |
[1. Jun 2008|23:25] |
salasījusies stāstiņus par "slinko dārzu", aizvakar lejas pļavā pie mazā dīķa iedēstīju 2 ķirbjus, 2 kabačus un 5 gurķus. vienkārši pļavā, pie sagrābtām nobirām piebērtas ieplakas. nevienu nezāli neizrāvu, tikai noplūcu dažas vīgriezes.
persona, no kuras saklausījos par šādu pļavas dārzkopību, teica, ka īpaši labi viņai auguši patisoni. man gan patisonu nav, bet tagad šī pļavas kultūra tiek saukta par patisonu, un attiecīgais pļavas gabals ir patisons.
pašlaik patisons arī ir vienīgā izeja. jo pie dīķa zeme ir mitra, un droši vien tāda būs visu vasaru. man nebūs ne laika, ne spēju laistīt, jo esmu tur tikai nedēļās nogalēs, ūdens tālu un sīcis uz rumpja. gurķiem vajag daudz ūdens.
oficiālajā dārzā zeme ir pilnīgi sausa. oficiālās puķes nokar lapas viena pēc otras. mani pašaudzētie iestādītie stādi pa šīm 3 vai 4 nedēļām paaugušies ne vairāk kā par 1 centimetru. dobes augšā, kur īpaši sauss, sveķenes mēģina ziedēt - resursu taupīšanas nolūkā ziedi ir uz špickas garuma kātiņiem. redīsiem (sēti pirms pusotra mēneša) kādas 4 lapas tikai.
kad klāstīju vīramātei par savu nodomu stādīt dārzeņus pļavā, viņai paspruka šķaudienam līdzīgs smējiens, un viņa novēlēja labu veiksmi.
varbūt vēl dažus gurķus iestādīt.
p.s. es mierīgi varētu dzīvot bez ķirbjiem. bet tas ir lai izvairītos no tā, ka visi apkārtējie radi mums kā trūkumcietējiem visādos dīvainos brīžos ved no laukiem un citām pusēm visādus dīvainus produktus. tā kā tādiem studentiem. pašnoteikšanās un burciņneatkarība. ābeles, upenes, cidonijas, bumbieres, krizdoles, kabači. |
|
|