| kungu biedri |
6. Maijs 2010|14:12 |
latvju lielā trauma ir tā, ka ja viņi kļūst par cienījamiem cilvēkiem, tad viņus sauc par kungiem un kundzēm. bet mēs no bērna kājas esam mācījušies tautas dziesmas, kur kundziņš ir baigais maita. turklāt pusgadsimtu tas vārds nav lietots, skan tikpat pretdabiski kā ģuberņa.
par šo aizdomājos, lasot ārzemju grāmatas, kur cilvēkus dienišķi uzrunā par misis un misteriem. nupat multenē par cūku pepu meitene palaida jūrā zivi, uzrunājot viņu par misis zivi.un grāmatā "krēsla", kur tā kā nevajadzētu būt pārāk uzspodrinātai valodai, jaunieši savās sarunās skolotājus sauc par misteriem un uzvārdā. un manu radinieci Dzintru, kas strādā par auklīti vienā angļu ģimenē, tur sauc par misis Amber.
nu un trauma. no vienas puses vajag kā visiem, no otras puses neērti, kad tā nosauc. ar laiku jau pierod, bet neērtība zemapziņā apliek. tāpat kā varētu saņemties un staigāt ar vaļēju bikšu priekšu, un pierast, bet kaut kāda neērtība paliek.
resp spļaut puņķus uz ielas ir cienījamāk nekā saukties par kungu.
varbūt mums vajag kā zviedriem, kas ar likumu nolēma, ka turpmāk visi uzrunā uz "tu" visus, izņemot karaliskās personas. nekādus kungu, herru vai panu ekvivalentus arī viņiem neesmu manījusi. tikai - dīvaini gan - viņi mēdz lietot uzrunu "jaunkundze".
upd.
vēl to varētu labot, popularizējot tādas dziesmas kā iekš meža bija viens nams tai namā dzīvoj kungs viens lustīgs kungs viens latvju kungs viens riktīgs latvju kungs. |
|