vakar sīce ēda vakariņas, teicu, ka uzsiešu lacīti. viņa teica, negribu lacīti, gribu lācīti! un pieskrēja pie manas atvilknes, izrāva to līdz saknei un paņēma paciņu ar haribo lācīšiem (ļoti neveselīgas končas). da suns viņu zina, kā viņai ienāca prātā, ka tie tur noglabāti. es pati jau biju piemirsusi. gaišreģe mazā.
protams, zupu vairs neēda.

pirms pāris dienām viņa visu ko pēc kārtas gribēja, tad negribēja, tad atkal gribēja. ... galu galā teicu ka viņa kā liela meitene pati var iet gulēt, mani līdzi nevajag. viņa nopīkstēja, ka negrib būt liela meitene, grib būt maza meitene. parasti viņa uzsver un atgādina, ka ir liela; liela kā saulespuķe. tā ka šis teiciens nebūs tā globāli domāts, bet tikai par konkrēto brīdi. tik un tā, pirmais filozofiskais izteiciens.

pēc pāris nedēļām sākšu rakstīt arī mazzaķa hronikas.