Friends

Nedēļa Ņujorkā bija skaists un intensīvs mirklis, kurā, lai cik tas nebūtu dīvaini, jutos bezgalīgi tālu prom no trampa un putina. Brauciens bija dzimšanas dienas dāvana Marei, ieplānots jau pagājušajā jūlijā, kad pasaule vēl daudz maz turējās kopā. Pirms izbraukšanas, protams, bija sajūta, ka dodamies pretī ļaunumam. Bet Ņujorkā ritēja dzīve parastā - cilvēki smaida, iepērkas, iet uz izstādēm un izrādēm, brauc metro, pīpē zāli, sēž kafejnīcās. Tieši tāpat kā Maskavā 2014. gadā, kad tur biju pēdējo reizi. Katru dienu ar Mari nostaigājām gandrīz 20 km, starp botāniskā dārza brīnumiem, Dabas zinātņu muzeju, divām izrādēm, dienu pie okeāna, Purima svētkiem Viljamsburgā, Momu, Imhofas "Doom day", Hamiltonu un daudz ko citu, pieredzējām vienu mazu mazu protestiņu transpersonu aizstāvībai, nogājām gar Kolumbijas universitāti - tur visapkārt policija un pārbaudes, dzirdējām par protestu Trampa tornī saistībā ar apcietināto studentu un vēl kādu protesta gājienu, bet tas tad arī viss, kas liecināja par politisko realitāti. Ziņu lasīšanai laika nepietika un tas pamatīgi uzlaboja pašsajūtu.
Tagad atgriežoties, atkal iekrītu bēdās. Viss mans sociālais burbulis liecina par to, cik ļoti mēs neesam gatavi aizstāvēt sevi un brīvību, cik ļoti demokrātija zaudē rupja un nekaunīga spēka priekšā. Pasaulē vienkārši kāds izslēdzis gaismu un mēs nezinām, kā to ieslēgt atpakaļ.
Bijām brīnišķīgā izstādē - Luna Luna. Forgotten fantasy. Iegūglējiet gan. Trausla liecība par zudušo laiku, kad māksla rotaļājās un piedāvāja telpu atvērtībai, priekam un mīlestībai. Bērns teica, ka ja paradīze pastāvētu, viņa gribētu, lai tā izskatās tieši tā. Vēl tā droši vien izskatījās Murmuļa, kas mīlēja klusumu, būvētais atrakciju parks. Tikai te klusuma vietā skanēja Filips Glāss. Karuseļi griezās un tajos neviens nesēdēja.


Īsi par Luna Luna vēsturi un izstādi Ņujorkā
https://lunaluna.com

un tas izrādās nav vītols, bet citronu verbēna
vai arī eikalipts

DELFI. Izrādās, ka teiciens "Happy wife, happy life" ir daudz vairāk nekā tikai populārs teiciens.

no rīta feisbukā iepriecināja kopīraits jaunākās paaudzes klitorālo masturbatoru reklāmā ar devīzi "Šitie reāli sūkā!"

ok tās vītolā nav vārnas, bet lielas skaistas meža dūjas

https://iili.io/3Bd2btI.md.jpg

"kā saucas tās vietas Latvijā, kas ir kā tēvzeme, Vidzeme un tādā garā?"

no noklausītām sarunām:

Kādā pasākumā divi skolas vecuma jaunieši: "Pagājušoreiz te bija visa Prāta Vētra. Pilnā sastāvā. Es viņus labi pazīstu. No Engures. Tur gan vairāk Roga, man ar viņu, nu, tā, ne pārāk. Bet galvenais viņiem ir... nu, galvenais... vokālists ar to saldo balsi... (ātri ieguglē telefonā) Reinis Kaupers!"
Viņš viņai uz ielas ar sunīti: "Piecdesmit? Piecdesmit?!!! Es dvieļus uz septiņdesmit mazgāju!"
Velosipēdists koši oranžā apspīlētā tērpā un spoguļsaulesbrillēs, šķērsojot pāreju pie sarkanās gaismas, stāsta līdzās skrienošajam mazāk košās drēbēs, bet arī spogulenēs: "Es, kad krītu, zin, ko es daru?" (tālāk nedzirdu, jo gaidu iedegamies zaļo)
Viņš un viņa skrien līdzās, viņa saka krieviski: "Ņemot vērā, Koļa, ka tava dzīve jau ir sabeigta, nu, ko es tev varu dot?" (man šķiet, ka turpinājumā viņa teica "Ja nu vienīgi seksu", bet neesmu drošs, jo biju jau pabraucis garām uz riteņa un nesadūšojos piebremzēt, lai noklausītos līdz galam)

Pamanīju sludinājumu, kurā tiek tirgota šī grāmata. Viena no bērnības traumām - tā jebkurā brīdī spēja uzdzīt pusaudžu depresiju, atšķirot un izlasot pāris rindkopas ar jautru rotaļu un saviesīgu izklaižu aprakstiem (paredzēta pieaugušo auditorijai)