ņepripomeņaju.. ja nu vienīgi no fotogrāfiju pirmreizējas aplūkošanas - ak Dies, tā tiešām esmu ES?? Nevar būt, nu nevr būt..

oi, jā, šitas arī. :)

nastj, tās bildes jānoliek un jāizvelk pēc 20 gadiem. :) es skatījos savas 20+ bildes un domāju, o, bože, i kāpēc es biju iedomājusies, ka esmu drausmīga neglītene? normāla, simpātiska jauna sieviete.

nu pie pietiekamas frekvences jau smuku ar var ieraudzīt ;)
vai ari jābildējas laimīgai, tad vienmēr smuki

viss Tevis minētais man sagādā prieku, cik smieklīgi, vai ne. panikas tā īsti nav, bet kopš notievēšanas un krunku parādīšanas laika riebj fotografēties. un pirtī ar svešākiem ļaužiem neeju vai eju kopējā peldkostīmā, lai neredz manas ribas.
ja esmu kopējā, tad ribas neredz un visi skauž, cik es slaida:)PPP

tas foto vispār killing - man riebjas pufīgums, tev kauli, bet sekas vienas - nav ko kadrā līst :))

:) es arī skaužu. man otrādi, es eju kopējā, lai nevar manas riepas saskaitīt.

Ir jau, protams, lampu drudzis, vairaak gan pro viefesionaalajaa jomaa, nevis privaatos kontaktos, bet man ir viens smiekliigs knifs - es nomierinos, ja dzirdu savu balsi.

oh! šitas būtu ļoti noderīgi. es kā dzirdu, ka man balss sāk drebēt, tā satraucos vēl vairāk.

loti terapeitiski. mana panika ir par to, ka mani kritizes par kaut ko, ko es nevaru kontrolet. vai ka mani nemiles, ja es pieprasisu kaut ko sev bez nopietna pamatojuma - tapec vien, ka man gribetos. un vienlidz liela mera gan majas, gan darba. un ka esmu kaut ko apsplijusi, bet tad man nesanak, piem. tapec, ka sakuma neesmu kartigi izpetijusi (jo maz laika vai slinkums). gribu izskatities gudra un veiksmiga, un vairumu laika man sanak.
par esanu un publ runasanu, man liekas , parejie nepamana / neatceras vairumu, ja vien pats runatajs / edajs nenervoze un tadejadi tam nepiesaista uzmanibu. man reiz pienemsana sanaca kaut ka mulkigi ar vina glazu atskirsanu, tad nu teicu, ak! man nezkadel vienmer labak garso sarkanvins no sampaniesa glazem, vai jums tas neliekas savadi?

šitas, ka nemīlēs, ja nebūšu gana tāda un šitāda vispār ir šausmas. un vēl izmisums, ka lai cik ļoti necenstos, nekas nav gana labs -

Nē, manējais ir no citas paaudzes, no 13-15 gadu vecuma. Jo tad man regulāri noraīja, ka es nekādi neiekļaujos kolektīvā un tādēļ kolektīvs mani tagad sitīs (psiholoģiski un citādi). Man īsti nevajag, lai kolektīvs mani mīlētu, bet man ļoti gribas iekļauties, kādēļ es cenšos drusciņ par daudz.