Dun dun dun, nodungo man kādu senu dainu, sun.

Jā, šķiet ka ar mani no rītdienas būs cauri. Vismaz laika ziņā pavisam noteikti. Fas, cenšos manuskriptu pabeigt.

Ievaino mani
Ievaino mani frontāli
Jau septiņus mēnešus
Man nav ne santīma kontā

Un ubago man
Ubago man līdzjūtību
Vai cilvēku cietās sejas
Ir viss kas apzīmē Rīgu?

Bet vis pirms ievaino mani
Ievaino mani frontāli
Rīga ir tumša, arī bāri ir ciet
Tramvajs slīd horizontā

Man ļoti patīk filmas par suņiem, zirgiem un pingvīniem.

Saule noriet un vilciens aizbrauc
Stacija tukša, pat kontrole guļ
Mēs iesim taisni, viņa man sacīja
Es prasīju kur, viņa teica "uz čuju"

Esmu jau kaut kur redzējis tevi
Sapnī, vai parkā, uz ielas?
Visur kur eju sekojot tev
Aiz manis paliek lipīgas slienas.

Šī vakara dziesma.

Izlasīju twitterī zelta vārdus no kāda Bāliņa konta.

"Visvairāk es vēlētos, lai man vienmēr ir tādas idejas kā uz paģirām un tāda apņēmība kā pālī."

Ir kaut kas spīdošs viņā
Kā konfekšpapīriņā

Vakar beidzot sasniga sniegs. Neteikšu, ka priecājos, laikam esmu pesimists, jo man sniegs asociējas nevis ar skaistām balti apsnigušām ielām, bet ar pēc sniega sekojošo slapjdraņķi.
Tā nu izvedu Jēnu laukā vakarpusē un palaidu vienu sētā. Izskatās, ka sniegs viņu dīvaini ietekmē, jo parasti viņa ir savaldāma, nekur tālu no manis neskrien un vispār ir baigais mīlulis, bet laikam sniegu saostījusies sāka skraidīt apkārt kā traka. Sliktākais ir tas, ka sētas galā, pie ielas ballējās arī divas krievušku ģimenītes ar saviem mazajiem soon-to-be urlām. Jēna, protams, nešķiroja kur ārdīties un krietni pārbiedēja šo sabiedrības krējumu. Aizskrēju līdz viņiem, noķēru Jēnu un vedu prom, aiz sevis tik dzirdēju māmiņas lamājot mani par briesmīgo bezatbildību un briesmām kādu esmu ienesis rajonā. Izdomāju, ka ir lieki viņām skaidrot, ka Jēna ir nekaitīga un vienkārši ir laimīga par sniegu. Labi, miers ar to.
Pagaidīju līdz naktij, kad cilvēkus satikt ir gandrīz neiespējami un aizgājām uz blakus sētu, kur vairāk vietas skraidīšanai.
Tad tik aizgāja - izrādās viņa sniegu tiešām dievina, skrēja no visiem spēkiem pilnā ātrumā nelielos apļos, vārtoties sniegā un reizē to ēdot (tas ir ok?).
Izrādās viņa zin arī divas spēles:
1)Es metu gaisā piku un ja viņa nenoķer, tad paķer vienkātrši pilnu muti ar sniegu un 2) Es viņu appikoju un viņa cenšas izvairīties bēgot vai riņķojot.
Atnācām mājās un skatos - viss koridoris ar asinīm - viņa savainojusi labās ķepas spilventiņu. Neko, ieliku dušā, apmazgāju un uzvilku ķepai zeķi.

Pirms apmēram nedēļas iegādāju desu. Izdarīju visu ko daru parasti - iztaustīju vai ir pietiekami cieta, kūpināta un normālā cenā. Nopirku un man bija such high hopes uz viņu, bet tikko atverot un nogriežot pirmo šķēli saviebos riebumā - tā desa izrādās ir ar kadiķa ogām!! Kurš normāls cilvēks liek desā kadiķa ogas? Man pat Jēnai bail viņu piedāvāt, ja nu viņai zūd ticība gaļas izstrādājumiem. Un uz iepakojuma tas par tām ogām ar maziem maziem burtiņiem rakstīts, vai tiešām viņiem nebija kur tās ogas likt un nācās iemānīt desēdājiem? Es, piemēram, skuju garšu atzīstu tikai džinam.
Jā, tagad mana desa izskatās kā šveices siers, jo dabonu visas tās kadiķu ogas vilkt laukā, tāda lūk maizīšu taisīšana man.

Bilance - 2011. sarakstīti apmēram 70 dzejolīši.

Dzīvīte, dzīvīte ir labākā latviešu bēru dziesma.

Nupat atklātībā nopludinājusies erudīcijas šova „Paņem sotaku, LOH, ja vari!” 18. novembra svētku raidījuma stenogramma. Pats raidījums diemžēl netiks rādīts, jo kaut kas sabrucis horizontālajā taimkodā.

Darbojas:
Moderators – kārns, blonds hipsters tipiskās brillēs.
Ņils – jauns vīrietis melni dzeltenā treniņtērpā un padumju bērna smaidu. Lietišķās brillēs.
Jaņis – padzīvojis resnis ar reti nozūdošu aizvainojuma un sāpju grimasi sejā. Bez briļļu.
Konsultanti - Divi omulīgi resnīši džemperos. Smird pēc šņabja un kaviāra. Acis bez briļļu, bet izvalbītas.
Nodokļu Inspektors - Sausiņš nenosakāmas krāsas uzvalkā un ļauni zibošām kontaktlēcām.


Moderators: Lūk, mūsu svētku spēles dalībnieki – saldais pārītis Ņils un Jaņis.

(Pa vārtiem rokās sadevušies laimīgi smaidot skrien divi spēlētāji. Ņils raiti aulekšo pa priekšu velkot nopakaļ tusnošo Jaņisu. Nonākuši pie spēles galda, abi mīļi apskaujas.)

( lasīt tālāk )

Mana mīļākā multene ir Pankūciņa lieliskie negadījumi. Nopietni, šajā multenē viss ir forši.

Sarkana sarkana saule dedzina debesis
Un iedzerts ir tik daudz, ka kājās mājās nenesīs
Tad saucu palīgā, esmu piedzēries un slims
Debesis atveras un klāt ir supervaronis Džims

Sapnī iemaldījos komodo pūķa būrītī un cīnījos ar viņu līdz mani atnāca izglābt zoodārza staffs. Atceros, ka iemaņas cīņā ar Jēnu kolosāli noderēja.

Nākot šurp, šodien, manī bija skepse. Bet tad kad es sāku klausīties dziļāk par šīm lietām un izvērstāk, man ir viela pārdomām. Un es pieņemu, ka tad kad būs lielāka izpratne, arī manas domas mainīsies.

© Mārīte Zaube par Ķīļa izglītības reformu plānu.

Vedot to matraci mājās es nekādi nebiju gaidījusi, ka viņš būs tik maziņš un ielīdīs manā lielajā un vāciskajā džipā. Tagad man ir viela pārdomām vai man tik liela mašīna ir vajadzīga, bet esmu jau droša, ka matracis būs kruts un nečīkstēs.

©Vidējais latvietis no reklāmas par Dormeo matraci.

Vai tas ir normāli, ja gaļa uzsprāgst? Nē, tā nopietni uziet gaidā notrašķot visu apkārtējo, jo tas ir tieši tas, kas tikko notika.
Sildīju savas vakariņas (jā, man ir savas problēmas ar miegu), kartupeļi ar šašliku un mex.dārzeņu maisījumu un tieši kā izņēmu to visu laukā no mikroveles un novietoju uz galda blakus kompītim, gaļa ņēma un ar normālu blīkšķi uzgāja gaisā notrašķot datoru, sienas un mani (bikses, kreklu, seju). Vienu gaļas gabalu atradu netālu esošajā pelnu traukā, kartupeļa gabalu pusotru metru tālāk uz grīdas (Jēna par viņu parūpējās).
Vai vel kādam tā ir gadījies?