| |
[Apr. 15th, 2018|09:08 am] |
ko sēsi - to pļausi!
jā, tikai dažkārt to, ko nezināms sējējs pirms 400 gadiem sēja.
iet zemnieks palladium pastalās un no sētuves pagrābj izsviež sauju maribū lācīšus. gaisā virmo dažāda lieluma želejkonfektes un cietāki gabaliņi (valriekstu frakcijas piem.). pats sējējs/pļāvējs virzās kā kuģis pa vižņiem. soļu ritms izplata viļņus tajā drazā, kas gaisā un norimst pēc 20 metriem.
un tu izmet vienu tumši violetu sveces galu, tas apvienojas ar citu, sadalās, tad pateicoties gravitācijai un magnētismam, pēc laika atgriežas pie tevis. tu tiec bombardēts un vadīts. un nesaproti, uz kuru pusi šprukt, lai izvairītos no atkritumu jūras; var nekustēties, var ķemēt to jūru - ir ko ņemties. |
|
|
| |
[Apr. 15th, 2018|09:47 am] |
| [ | mjūzik |
| | Os Tincoãs - Deixa A Gira Girar (j g b edit) | ] |
tādu lielu ēdienu kā otro, ko pasniedz restūzī - pusdienas no vairākām sastāvdaļām, nemaz tik bieži nevajag, bet reizi nedēļā vai pat divas to gribas. parasti es ēdu sauju viena ēdiena. tukšu bez nekā - ja tu kaut ko pieliec, tā uzreiz ēdiens pazaudē garšu un jāliek viskas daudz. piemēram - rīsu/auzu/griķu/miežu sauja (100gr.), kad uzvāra un uzbriest ir gana.
vēl, kad vakarā uzkvēlo izsalkums, es domāju par to kā egoismu un padzeros jogu tēju. vai pliku karstu ūdeni. |
|
|