..un vakars izvērtās pavisam saulains, tik saulains, ka saēdos saldējumu un nopirku sev podiņu ar jaukām pildītajām narcisītēm - lai acīm un degunam prieks...un tad...es skatījos pa logu uz vīrieti, kas pastaigājās gar dīķi ar mazu sarkanu bērneli uz pleciem...kņud - ir kaut kas jāsadomā..

ar basām kājām bradāt pa tavu jūru

jā, kad vakars nokrāsots sarkans

un sarunāt lietas,

lai tāds kļūtu arī mans vaigs

sadarīt lietas,

kurās noskatīties drīkst

tikai saule un mēness

zaros un vēderā

čivina putni

es pavisam noteikti esmu kas maigs

pavisam noteikti gribu laupīt tev prātu

un kaila dejot ap tavu ugunskuru

lai ko arī pasaule padomātu

tāds kā sajūtu caurums

mācos neko neteikt...
es neko neteikšu...
es vairs negribu neko teikt.
Skatos vienkārši debesīs
kamēr apžilbstu,
neredzu vairs neko
klausos lietū
sirdspukstos klausos
neko citu vairs nedzirdu
es tagad esmu beidzot sev

vakara pievilcīgā migliņa un nejaukais suņa sūdu atkušanas laiks...nekas, tas ved pie kā labāka

...šovakar prātā tā brīnumainā vasaras saulrieta smarža, kad gaiss pēkšņi kļūst svaigs, bet asfalts un akmeņi vēl silti...un vakara pastaigas, nakts pastaigas...es sev apsolu pavasari un vasaras ar tām izsapņotajām naktīm tieši tā, kā tam ir jābūt..

p.s. paldies ilka, ka liki man atrast "A Lot Like Love"...palīdz sapņot..

kaķa slēpšanās laiks
nemeklē
apnicis signalizēt kā tādam lokatoram,
jo kuģi tāpat uz sēkļiem skrien
un lidmašīnas krīt...
man patiešām apnikušas asaras
bet viņas nāk un nāk
tādām tač` vienmēr ir iemesls...

bimbu diena ar mazu devu brūkleņu saldējuma...sievišķīgā bimbu diena ar velšanos no istabas uz istabu tādā lāča Pūka gaitā.
    Diena, kad stāvi pieturā un domā, „cik skaisti snieg” un „cik skaisti es tūlīt pagriezīšos un aiziešu mājās” , un tad tu piespiedies pieturai, kā labam draugam un aizver acis, klausoties tanī noskaņā, ko tev ausī čukst mazā mūzikas lādīte...varbūt tad es jau esmu kādā filmā un cerams, ar laimīgām beigām...kur gan ir beigas un kādas tās ir, vai maz vispār ir...laimīgas jau nav beigas, nekas laimīgs nebeidzas, bet turpinās. Ak, jā, varbūt ir vērts pietrausties ātrāk un lietot to mazo devu kosmētikas, lai liktos skaistāka pati sev...bet šeit – pieturā – man tas ir vienalga, šķiet es esmu pavisam maiga un pūkaina
    mana autobusa nav jau pusstundu. Esmu nolēmusi mīnēt „Rīgas Satiksmi”, esmu jau paspējusi šo domu aizmirst, esmu jau atmaigusi un iemīlējusi visu šo pieturu ar tantukiem...es esmu jau sadomājusi tik daudz brīnumu, kas varētu notikt tūlīt un mazliet vēlāk, varbūt pat rīt...es vēl nezinu, ka pēc dažām stundām Mr Kreņķis mani nosēdinās dīvānā ar saldējumu un asarām...Kreņķa profilaktiskā tīrīšana.

ārā kaut kas jocīgs...

ā, tas ir sniegs

uzbudinoša auksta duša

dziedu līdzi

tāds ritms visur

es līdzi viņam...

izspūruši mati

sirds sitas pārak strauji

gulēts tik daudz,

ka dejot gribas

man šķiet viņš ir manī,

viņš – atnācis jau

un sniegs

ko ziņās sola

par šķērsli tam nav

mans mīļais plaukstošais neprāts

mana zaļā hormonu vētra...

Mazā skumjā svētdienas rīta dubultgaidīšana...es vairs nevaru sagaidīt...nāc atpakaļ, labi?!

Šodien tāda īgno vīriešu sestdien. Pa ielu ejot, uzskrēju veseliem diviem pāriem, kur vīrs kaut ko burkšķēja...nu vai nu traki liels gabals ar kājām jāejot, vai visu laiku liekas lietas tiekot pirktas. Šausmīgie īgņas, ir taču tik jauki saulains sestdienas rīts, kurā tīri vai grēks nespēt atraut savu pakaļu no dīvāna vai mašīnas ērtā sēdekļa, lai nedaudz izlocītu kājas...

......kaut kas tāds, kas lika justies pavisam jauki man šonakt, manā istabā - krēslas un dūnu segu valstībā...kaut kas tāds, ko es šodien dungoju visu dienu...

"A cinq heures cinquante-cinq
awake with open eyes
a drift upon the night
and miles away from land

five fifty five
five fifty five

a cinq heures cinquante-cinq
ante meridiem
too late to end it now
too early to start again

five fifty five
five fifty five

soon the morning will arrive
can i begin another day
whilst this old day is still alive
refusing to be put away

five fifty five
no sleep tonight
five fifty five

like a beast awaits its faith
laid here with time to kill
the very dead of night
where time and space stand still

five fifty five
five fifty five

a cinq heures cinquante-cinq
nothing will ever change
on the altar of my thought
i sacrifice myself again and again and again

five fifty five
five fifty five..''

vajadzību kamols
jā, es esmu cilvēks
cilvēks ar krūtīm

un estrogēniem

nu labi, krūtis nav kritērijs
- domāšana

es varbūt mēģinu izspiest par daudz
dažreiz es varbūt spiežu
kā kurpe
-2 izmērus par mazu
bet, ja es nokrītu ceļos
ja es lūdzu,
es varēšu novērtēt
kaut to vienu pilienu,
ko izdosies izspiest
vairāk
un dot pretī
no sirds
vairāk

manī mīt
Pavasara kaķene
vai tev Tā šķiet par daudz?
varbūt citam Tā nemaz nav
varbūt citam nav
Pavasara kaķenes

un lai cik šķistu,
zeme pārāk mani
notur pie sevis
es nudien dažbrīd varētu
pietiekami sajukt prātā, lai...

tagad mēs par to nerunāsim..

pie velna, viss ir lieliski!

...bellissimo, mon amour...
un es gribētu
Sasmelt Tevi saujās
tik klusu kā elpo,
kad elpo
divi vienā ritmā..
un lēnām, lēnām
iepīt manā zirnekļu tīklā
- kaut uz mirkli
ļaut sev noticēt
ka nekā cita vairs nav

vakar iedzēru to draņķa surogātšokolādi no automāta augstskolā un - blīkšķ blākš – pamodās atkal tā nelāgā vientulības sajūta vēderā. Nu vismaz es viņu esmu tā iesaukusi jau no bērna kājas...
un prasās kopumā neliels „shut down”...šķiet, pilnīgi katram ķermeņa stūrītim, un tad, tad es apsolu mīlēt, lidot, spēt visu no jauna...un ja vēl tāda neliela tehniskā apkope, es būtu kā tikko no konveijera

iekūņoties...un izšķilties

klausos mīlas mūziku - gribās, vajag...sen bija laiks
   vai varbūt tās ir baldriānu tabletes?!

un pēc ilgiem laikiem man atkal ir pagalam jauks roku krēms...tas priecē