...un, ja tu sajūties maziņš, tu sajūties maziņš un klusi kašājies smiltiņās...kašājies, kamēr izdomā, kurš šeit ir boss...rokas pēc tam tik jānomazgā

 Mazās deguna baudiņas. Ārā, ziedēšanas laika vakaros un naktīs. Nekāds troksnis neaizbaida smaržas, kas plūst iekšā un izstaigā istabas, piesūcina smadzenes un sajūtas ar siltu reibumu. Bezdelīgas šaudās debesīs un izskatās pēc maziem sikspārņiem. Tīkai retu reizi var dzirdēt mazos spārnus iešvīkstamies. Sirds sitas skaļāk. *

*un tādā krāsā zem loga īrisi zied

nepietiekamība...
..bet man šodien negrībās to te atstāt...

Sajutos tukša. Laikam tāpēc, ka nogurusi. Laikam, jo Tu nesaproti, ka tad, kad es tāda esmu, man vajag tīru...lai nu paliek...vajag apskāvienu. Virtuālu vai vārdisku. Un es jau pat nevaru izdomāt, kāds viņš vēl varētu būt, bet tāds arī derētu.
Gribēju nopirkt kleitiņu, tādu mazu, trapecveida. Staigāju pa to veikalu līdz mani pārņēma pārliecība, ka neko tādu man nevajag. Tādi noguruma meli. Viņš allaž padara mani vēl trauslāku. Arī tu, kaut es ar tevi tāda nedrīkstu būt...bet gribu. Mani vienmēr valdzinājis tāds trauslums, kas kaut kur sevī slēpj spēku. Arī tādu es sev gribētu. Tā pat, kā to kleitiņu...

un, ziniet, par spīti tam, ka acis sarkanas un galva sāp...un vēl tik daudz jāizlasa....es gribu skūpstīties, kamēr lūpas notirpst un sārti vaigi, un izspūruši mati...un tad - es būšu oga tavā pļavā

Es mēģinu sevi attaisnot. Vienmēr ir gribējies būt tuvāk, neaizvietojamai, neatkārtojamai...nudien, tā varbūt arī ir, bet tas jau nozīmē, ka...kādam varu kļūt neatkārtojami sliktākais, kas var būt.
                Kaut kā man pietrūkst skolas – čalošanas, starpbrīžu, mazo intridziņu, simpātiju pret kādu neaizsniedzamo(vai viņš vismaz tāds liekas), žāvāšanās stundās un klausīšanās...apkārt tad bija daudz vairāk cilvēku un tie bija tuvāk. Ai, un traki gribētos zīmēšanas stundas. Šķiet, tas ir beidzies, bet es jau tad zināju, ka man tā pietrūks..arī pavasara viegluma, stundu bastošanas un satraukuma pirms, kā likās, visu izšķirošiem kontroldarbiem...tagad vien tādus gribētu rakstīt.
                Domāju, vai es kļūtu laimīgāka, ja man apkārt būtu vairāk pozitīvu cilvēku, vairāk „manu” cilvēku, vai varbūt, ja viņi man apkārt būtu biežāk un tuvāk?! Vai varbūt es būtu laimīgāka, ja pati kļūtu pozitīvāka, kļūtu „sava”. Un vispār, ko nozīmē tas pozitīvisms. Pluss taču pievelkas ar mīnusu, tas arī nekur neder un jēdziens muļķīgs. Nē, nē, nav jau tagad slikti, tik pieaugt kā negribas, tā negribas...un, jā, nedaudz sava bara pietrūkst – tādu apkārt bumbulējamo, uzticamo cilvēku, bet pie tā tiek piestrādāts, caurumi tiek skaisti aizlīmēti ar citiem plāksteriem. Tā varbūt tāda „pusmūža krīze”, gan jau es kļūšu par lielu, nopietnu tanti...vēl ne rīt, ne parīt un tuvāko gadu laikā arī ne...

Sajūtās: confused

Nu paņem mani...paņem taču mani...un nolaupi nedaudz...kaut īsu brīdi, bet kaislīgi..

šogad īpaši intensīvas lieliskās nakts lakstīgalas...naktis vēl skaistākas kļūst

un tu tā jocīgi proti - izdzēst no manis melnos ogļu burtus un piebērt mani baltiem ķiršu ziediņiem

vienmēr esmu teikusi - ienīst kādu, tas ir normāli (kamēr tu ienīsti pe sevis un varbūt nedaudz kādai uzticamai ausij, bet labāk pie sevis), tas var būt pat veselīgi, bet tas mēdz arī nogurdināt...kuš, kuš, es jau to nedaru 24/7, tikai nedaudz, nu tikai brīžiem pieberu sev pipariņus...he, emocijas attīstu, sak`..aiziešu tagad nedaudz panīst, veltīšu mazu brītiņu nīššanas vingrinājumiem...lai nu kā, es jau tomēr mīlu daudz biežāk....;)
        labi, bet tagad krūzīte broršķa ir arī pavisam noderīga...naktszupiņa

gribās vairāk...kaut ko gribās. Gribēšana. Tā nav nogribēšanās, drīzāk vēlēšanās. Varbūt vēlēšanās sajust sev nozīmīgā laimi vai sajūsmu. Sasodīta nenoteiktība. Man - parasti no pārāk labas zināšanas, ko gribu..bet tas arī..tā...

mmm...tas balets mani šovakar nu tā...līdz asarām aizkustināja un nu nosēdēt vairs nevaru, tā vien gribas dejot...ar sirdi, ar ķermeni, ar prātu.
   nedaudz šķebina, bet tas laikam no vīna un no tā, ka auksts...nē, nē, tas viss nav slikti. Bet varbūt tas reibums no vēja, dažreiz stiprā vējā tā gadās.
      Tagad es domāju par to, cik laikam būtu nejauki, ja es vairs nedomātu, ja es vairs negribētu dot, paliktu auksta. Tu to sajustu?
Tās dejas šovakar, kaut es Tev varētu to parādīt un pastāstīt, likt izjust tā dziļi, tā es gribu dzīvot...mūs katru būtu interesanti izdejot, un es gribu dejot ar Tevi, patiesībā - es jau dejoju.
Siena. Klusums...

laime mijas ar izmisumu un bailēm
 nomest drēbes kāda priekšā
tas būtu lēts triks
    šķiet, vērtība ir tikai noslēpumam..
man nepiestāv sārta lūpukrāsa
  lai kā es to vēlētos
 manu trakumu nedievinās
nemīlēs neviens – salds sajukums
  vārtoties pa gultu
telefona klausule rokā
un otrā roka...

sapriecājos šodien...visupirms jau par ķīmiju, jutos tādu darbiņu paveikusi..un tad {čukstus} par lekciju, kurā manis nebija un par pelmeņiem, kurus sev nedaudz atvēlēju, ak, jā, un par sauli, bez kuras sāku jau slāpt...banāli, banāli – par paliktnīti, ko man piešķīra kopā ar tēju Drogās...un meloni ar dzērveņu jogurtu, par izkustēšanos. Esmu spītīgi sev apzvērējusi ignorēt ļauno šaubu vai rutīnas rūķi, kas rušinās tepat manī šad tad. Es to darīšu šodien noteikti. To rūķi jau patiesībā vajadzētu vispār lēnām barot ar saindētām kūkām, kamēr atstiepj pekas un tad – mazas jautras bērītes..jauka divvientulība šodien ar sevi

..turpinājums seko..

tad tu paliec labsirdīgs

tu pieskaries sev

tu pieskaries cilvēkam

sajūti – ādas siltums

vienmēr ir bijuši cilvēki, kuriem tik ļoti gribas pieskarties..vai atceries?

Tāpat ir cilvēki, no kuriem gribas bēgt..un tādi, kuriem gribas nodarīt pāri...tāds zīmogs

..bet šoreiz..no sajūtām tu paliec labsirdīgs un tīrs, un gribas sajust vēl. No pieraduma bailes – pazaudēt sajūtu garšu. Un vispār – atkal tās bailes – pazaudēt..

bet tev gribētos iedot kaut mazu daļu tās reibinošās sajūtas...patiesībā, tev gribētos dzīvi kājām gaisā sagriezt tā, lai būtu vēl labāk...to visu sadalīt uz divi..

stāvu istabas vidū un pēkšņi – vuššš – tā sajūta caur mani izšāvās, kā skūpsts, kā zibens. Tagad manas baterijas uzlādētas kādam laikam...

Sajūtās: mirdz

neona svītras debesīs - smaidu savā nodabā

kas gan tās par šaubām, kas šaudās man apkārt...kā jā un nē vienlaicīgi...prātāsajukums; un tā es peldu..kā muša pienā

izmetos saulē un noķeru pirmo svinīgo saulessmaržu savā ādā...baudā pieliku rokas pie sejas – jā, tā ir tā smarža, ko es gaidīju visu rudeni un ziemu. Šķiet, ka arī viņa pēc manis bija noilgojusies..

tu – liels un gudrs

es – apjukusi

tu – prasi man kāpēc

es – nevaru atbildēt

es – māku sabojāt lietas

tu – nesaproti

kāda velna pēc

tu – esi man

grāmata, kas tagad pavisam ciet

es – auklēju galvu rokās

apmaldos mežā

paslēpjos skapī

es – pati sev

sapiņķerējies diegs