šodien pusceļu uz darbu gāju kājām. mhm, līdz Džutas ielai ar tramvaju, tālāk gandrīz līdz pat Brasas tiltam kājām! forši tā pamosties. un Rīga tukša, mierīga, klusa.
izrādās, ka es ātri pierodu pie visa. gan fiziski, gan garīgi. kaut vai tāds sīkums- atliek nedēļu celties no rīta 06:15, kad jau nākamajā nedēļā mostos pati, dažas minūtes pirms modinātāja. un nekādu problēmu nē-gribu-vēl-gulēt stilā. un ne jau tas vien. ir vēl daži sīkumi.

uf. pusvakaru nostaigāju ar ieķērušos magonīti zobos, smaidot to, protams, varēja redzēt perfekti, taču neviens nebilda ne pušplēsta vārdiņa.
tā vien gribas sulīgi nolamāties šai vietā, nu bāc, vai tiešām grūti pateikt: tač' iztīri to brokoli no zobiem! nu labi, maigāk (jo brokoļus neēdu), bet tomēr pateikt! un tad aizdomājos, kur ir tā draudzības/pieklājības robeža? protams, ir lietas un vietas, kuras labāk noklusēt, bet... varbūt tomēr labāk pateikt? citādi cilvēks var gluži kā es, laimīgi smaidot savu magoņu smaidu, nostaigāt visu vakaru, dāļājot smieklus pa labi un kreisi, un nemaz nenojaust, ka domātais sirsnīgais smaids īstenībā liek novērsties. tas pats ar nejauši pielipušām lapiņām, matos iekritušām pusdzīvām mušām no autobusa loga vai iztecējušas pildspalvas švīku uz vaiga. nu, kam negadās! viens vārds, un darīts- atkal būsim perfekti glīši un ņemami.

protams, es parasti vienmēr ļoti piedomāju un patiešām cenšos izskatīties perfekti/pieņemami/labi, vismaz tā, lai sev patiktu. lai ir pārliecība par sevi un to, ko dari/saki. protams, par ieplīsušu zeķīti augstskolas pasniedzējam neaizrādīsi, bet kolēģim gan. ir jau svarīgas tās savstarpējās attiecības, lai varētu atļauties aizrādīt, bet.. nu kamoon! ļaujiet taču cilvēkam izskatīties labi! un jebkuru piezīmīti var pasniegt ar mīļu jociņu- mēs taču visi esam cilvēki un katram var lūpusmiņķis uz priekšzoba izsmērēties! jā, neērti, jā, kauns. bet pažēlo to nabaga cilvēciņu un klusiņām pasaki!