|
Aprīlis 20., 2008
 | 05:20
Čau! Tikko pārrados mājās. Arlabunakt!
|
Aprīlis 18., 2008
| 00:35
dažreiz ir tā, ka varētu runāt, runāt, stāstīt un stāstīt. bet tāpat beigās paliktu nesaprasta.
skaidrs ir viens- vienīgais hjūman bīings, uz ko varu paļauties, esmu es pati.
un... un jā. viss.
vispirms jātiek katram pašam galā un skaidrībā ar sevi, lai spētu novērtēt to, kas ir apkārt. cik daudz patiesībā ir dots.
tas tā, by the way.
gribas iegrimt darbā, lai nav laika domāt par citām lietām. gribas parunāties. gribas...
|
Aprīlis 17., 2008
| 20:37
vajag kādu, ar ko vakaros pasēdēt bārā. anyone?
|
Aprīlis 8., 2008
| 10:31
***
In love with myself
In love with my own reflection
With my own affection
With the vision that i see
There's nobody else
I'm taking my own direction
I can see perfection
Doing all i can for me
***
|
Aprīlis 6., 2008
| 12:37
Šīsnedēļas atklājumi - krastmalas un šašliku sezona; un vilšanās - Kaļķu vārti.
Nedēļas nogale vispār diezgan vētraina... ( stāstiņš... )
|
Aprīlis 2., 2008
| 18:45
šodien atklājam krastmalas sezonu. officially!
|
Aprīlis 1., 2008
| 15:51
šodien kaut kā neiederos.
|
Marts 31., 2008
| 11:20
jeeeeij vol.2!
tikko noliku CSDD teoriju! :))
|
Marts 30., 2008
| 16:41
vakar sapriecājos arī par to, ka drīz varēs atklāt krastmalā-sēžam-runājam-par-dzīvi-dzeram-šampi/ēdam-kūkas sezonu. jeeeij!
|
Marts 29., 2008
| 20:57
un vēl man tieši šodien tik ļoti ļoti ļoti gribas būt citur.
|
| 16:02
dienās kā šī, gribas auto un laisties prom. vienalga kur! uz pilnu klapi klausīties Amy McDonald "Mr Rock'n'roll" un smaidīt citiem šoferiem. un priecāties par to, ka viss vēl tikai sākas!
|
Marts 26., 2008
| 15:00 - 26.martā
ja kāds no Duntes biroju iemītniekiem pa logu redz sniegavīru, lai nebrīnās! tie, protams, bijām mēs!! :))
|
Marts 20., 2008
| 16:53
no laimes reibst galva!
tikko noliku skolas teoriju autoskolā!!! :))
Stāsts gan dramatisks: 21.februārī pēc, šķiet, 5 mēģinājumiem, noliku skolas braukšanas eksāmenu. Pēc tam tiek dots mēnesis, kura laikā jānokārto skolas teorijas eksāmens- ja to neizdara, tad atkal jākārto braukšana, un atkal aplis sākas no gala... Nu lūk. Es, protams, pēc braukšanas nolikšanas priecīga ķēros klāt teorijai- mazliet pamācījos, aizgāju, nenoliku.. un tā trīs bezmaksas reizes aizgāja. Nu, tad es pamācījos vēl vairāk, aizgāju, samaksāju un atkal nenoliku.
Šonedēļas stāsts satraucošs: pirmdien, pēc tiešām cītīgas mācīšanās visu brīvdienu garumā, biju nobriedusi vienreiz nolikt. Galu galā termiņš bija 21.marts (reāli gan 20.marts, šodiena, jo Lielajā Piektdienā neviens nestrādā), un beidzot tas bija jāizdara! Biju pārliecināta par savām zināšanām, ES to PATIEŠĀM varēju! Apsēdos, sāku pildīt, un ar katru jautājumu vairāk priecājos, jo šķita- BŪS! Pēc visiem 60 jautājumiem ar milzu satraukumu gaidīju rezultātu... baaaaacc! 7 kļūdas... bet, bet, bet.... likās tik labi gāja!! Milzīga vilšanās, niknums un knapi noturētas asaras. Valdījos.
Otrdien atkal. 6 kļūdas. Trešdien- vakar, atkal mazā dusma- 3 kļūdas (bet drīkst būt divas, nu bāaaac!).. un šodien..
Šodien es TO IZDARĪJU! IZDARĪJU, IZDARĪJU, IZDARĪJU!! :))
Tagad vien CSDD. Ja labi veiksies, pēc mēneša dabūšu to rozā plastikāta kartīti, pēc kuras tā tiecos! :))
|
Marts 18., 2008
| 10:15
gribu jaunu darbu, gribu, gribu, gribu!!!
|
Marts 15., 2008
| 13:47 - kā es to kājeli sastiepu..
nu, tātad..
Trešdiena bija jauka diena. Darbs, smiešanās, nenolikts teorijas eksāmens autoskolā (kārtējo reizi), iepirkšanās Kristīnes jubilejai, Turības pusstundu garā lekcija un -aidā- uz pasācienu!
Sapirkām vēl pēdējos našķus un devāmies uz Bruņinieku ielas namu, kur pārtijs jau bija sācies. Sveicām jubilāri, dzērām, ēdām, smējāmies... līdz izdomājām iziet ārā. Dubļains, lietus līst, tumšs... Bet nekas. Kriksītis laternas gaismas tomēr bija, un sadomājām uzspēlēt skriešanas spēlīti. Nosaukumu neatceros, bet būtība tāda- kura no divām komandām pirmā aizskries uz vajadzīgo vietu.
[Te maza atkāpe. Ceru, ka zināt: es esmu nenormāli sportiska. Nemaz ar ne lempīga, ne čammīga, ne smagnēja, utt.utjpr.]
Pienāca mana kārta. Ar varen laimīgu smaidu sejā spēru soli... Lielu, lielu soli, tad vēl vienu un... Bams. Nokritu turpat dubļos, bet tas sīkums. Kāja - nekustināma, sāpēt gan vēl nesāpēja. Bet galva reiba, ausīs džinkstēja, skatiens miglojās. Pārējie vēl īsti nesaprata, ka trauma patiešām ir, un tas nav mans dievišķais aktrises tēlojums.
Knapi uzrāpoju pa trepītēm līdz koridoram, apsēdos uz grīdas. Karsti palika. Slāpa. Un zābaks spieda kāju (nez, kāpēc?). Novilku nost- ak jel, kājelis uzpampis trīs kājeļu izmērā! Saprotams, zābaku atpakaļ vairs neuzvilkt.
Nu, ko darīt? Viens grib nest ledu, otrs - saukt ātros. Ko nu sauks, vedīs paši! Jaukie cilvēki aiznesa mani līdz mašīnai, un tā nu braucām uz netālo Rīgas pirmo. Sāka sāpēt, ka ne pakustināt. Cerēju, ka nebūs lauzta...
Ienesa mani uzņemšanā, kur tantes vienaldzīgiem skatieniem paprasīja pasi un apdrošināšanu. Rinda gara, taču, par laimi ne uz man vajadzīgo kabinetu (fuu, laimīgi nopūtos). Iestiepa mani iekšā, un tur pretī- ratiņkrēslā iesēdināts bomzītis. Noplīsis, asiņains deguntelis, šur tur uz sejas asins pleķīši, plaukstiņas tādas pašas.. un tik pirkstiņš stiepjas paraustīt degunteļa gabaliņus. Tad arī es tieku iesēdināta ratiņkrēslā un aizvesta uz rentgenu. Mazliet jāuzgaida, un - oallaaa!- nu jau zinu, ka nav nekas traks, viens spēcīgs saišu samežģījums. Nu jau sāp pavisam neciešami gan...
Nu, tā nekas. Pa to laiku bomzītim deguns piešūts (vai noskalpelēts, grūti man, nespeciālistam, teikt), man tiek izrakstīts ledus un 'kāju-turi-gaisā' režīms, un pēc 7 dienām ciemos pie traumatologa pārbaudei. Jaukie cilvēki aizved mani mājās, pat palīdz tikt augšā gandrīz līdz pat manām trešā stāva durvīm- un mana ballīte beigusies.
Šodien, trešajā traumas dienā, mana kājele jau mazāk piepampusi (droši vien, ziedes nopelns), bet nu pamazām paliek zilgana. Taču varu jau mazliet staigāt!
|
|
|
|