Carpe · Diem


October 19th, 2020

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Cik vakar bija jautrs vakars ar Julie un Ben, studijbiedriem, bakalaura beidzējiem vokālistiem,
tik šodien bija gandrīz traģiska nodarbība ar Alexandru. Es šo dzīvi nesaprotu. Kā tikko papriecājies, uzreiz kaut kas nobrūk. Un, nu vienalga jau būtu par kādām karjeras peripetijām, tas pelēkais mākonis virs dzīves ir no privātās jomas neveiksmēm. Viens ok, es saņēmos un neapraudājos viņas klātbūtnē, paldies Dievam vai kam tur, kas mani nobremzēja, varbūt man pašai, jo tā būtu bijusi traģēdija. A. kļūst pret mani neiecietīga, un šodien jau, ieejot pa durvīm, jutu, ka kaut kas nav. Kad viņa man sajūsmināti stāstīja par vakardienas iepazīšanos ar kādu tur fantastisku puisi un vispār par viņas aizraušanām, es centos neizrādīt asmeņus sirds virzienā. Es nesaprotu, kam tas ir vajadzīgs, iemīlēties bez atbildes un perspektīvas un visas šīs mokas un neadekvātums.

Kā rakstīju šo, pazvanīja Maestro. Viņa brālis ir izārstēts no vēža. Sēžu un raudu.

* * *
Visi guļ ar visiem, problēmas vien tiem, kas mīl
klausos Dimiteru, raudu, reizēm gribas atpakaļ pie saknēm un galvenais, nedzīvot šajā mūžīgajā pašnožēlā. Nav pat svarīgi, ko otrs dara, ir svarīgi, ko dari tu, NESKATOTIES uz apkārtējo,
kā būt robotam? Jo kā citādi lai to nosauc, ja nereaģē uz notiekošo no tā, par kuru rūp visvairāk? Nē, robots nav nekas slikts. Gluži pretēji: tā dzīve būtu panesama.
* * *

Previous Day · Next Day