drostaliņas birzī kāpa mani atmuguriski ar lāpu, tad es skrēju rudens lapas un no sevis pēdas zuda, lai ar vakardienas plīti dabūtu pa mutes dzīvi nejau ar krogiem es atvados, bet ar dažiem raženajiem un dundegas bedres ir karstās asinīs izvārītas un nevienādība radošajos ieganstos dabūs pa bikšu gumiju un drosme sakritīs piekarenās grīdās un domas ir tik nevienmērīgas, ka ar to skaļajām aumaļām es nevaru sastapt savu sapņu vīrieti, kura garenajos slazdos draugi rada beirutu uz nakti un no kaklasiksnas biedējošā pāvesta un pāvuls ilmārs puķupoda klints un drosme radās tikai miegā radīt bezierunu kalambūru un ar durkli sienā iziet pastaigāties promenādē draugiem rakstīt sms ar klaju melu vācelēm un drosmes pagrabstāva slieksnis izdarīts ar visu iekšu rāvējslēdzējs pušu plīsa karatista īsā mūžā ļaudīm pateikties par mītu un par durvju grezno svītu, kuras barikādes miju ar savu velosipēda stīgu un drosmes durvis vaļā vērās, lai no tajām iznākt spētu divviru durvis ar kašķeja smaidu un manas iegansta rudimentālās iemaņas jau gudro gudrona acetonfāzi un nevar saskaldīt manas iekšējās smaida orgānas, kas ar tik bezkaunīgām pieviltām pariktēm gaida bišu stropa niekalbību un dusmas izvijušās cauri manās iemarinētās ailēs gaida patiesības brīdi, lai tas vienmēr pienāk laikā un tad īstais laiks par brīdi pārtop divas reizes ātrāk, lai pret skriešanas riņķi un braukšanas aplik un orangutānu un lielisko piecinieku un dusmu tēvišķo raizi un nevienmērību, bet godam es to reiz jau teicu un tagad esmu tik nepieskaitāms, ka drusku pat kauns paliek par maitām, kas ar drosmes totalizatora režģi gaida manas iemarinētās saldētās un kavētās tas jau vienmēr manās artavās izgaist un es nevaru sazagties resnos ābolus, jo tas bija un tas paliek, bet pret rītu atkal alojos un nevaru sastapt durvīs smaidu, kas ar mani raidītu kosmisko raķeti starojumu betona klades un drosmes stabiņus un durstītu manus sānus, lai tas vienmēr atbalsojas un dur ar raķeti pa pāksti, kuras lielajās nāsīs ir iesaldētas ananāsas un māsas ir tik saldas, ka to puerteriko saldkaislā minūte ir radījusi krēslas valstību jau mūsu pašu verandās un drosmes karandaši ir un paliek ar atliektiem galiem, lai gan butafora dienasgrāmata manas starmešiem bagātās un neviendabīgās atliekas ir sasidlījusi tik lielā patversmju kopumā un mazajā armijas ciematā, ka ar trosēm manas iekšas tagad velk traktorists jura un iedzer par meitām un patiesību un kož gurķī, bet tur jau kāds savus zobus atstājis un tie kož pretī trešam karam no sākta gala, lai ar plinti var trāpīt krūmos un dundegas pelašķis ir gudrības stalažas un es nevaru dabūt to visu gatavu bet ar dauni varēsi gan.