[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends View]
Tuesday, July 3rd, 2007
| Time | Event |
| 1:13a |  vilis pārnāca mājās sasists. viņš neatzinās, kas sita un vai viņš pats kādu sita. tikai nobrāzti ceļi, pārbintēta piere, saraukta piere, dusmas ar asarām kā saldējums ar rasu no zāles tikko nokāpis, jau uz amfitamīna uzsēdies. tā tās lietas neies, es viņam skaidroju, ir jāsaņemas, ir jābūt stipram šajā krītošajā pasaulē. mēs krītam ar gaismas ātrumu, tie, kas pārsniedz gaismas ātrumu, apstājas. tie, kas pārsniedz apstāšanos, ceļas uz augšu. pastāsti man dievs tēvs, kāpēc būtu jācenšas uz augšu. ar ko leja ir stiprāka par vidu reiz divi ir vienāds ar augša. kas tu tāds par stiprinieku, lai man varētu norādīt, kādi ceļi ejami, kāda marle izlietojama galu galā, lai apsaitētos līdz ausīm, lai nebūtu jāredz šī miršana. cik gan var, es vairs neturu, nedz dara tā mani nervi. es padodos, nododu savu pistoli un pārējo ieroci, saņemu no valdības sony playstation nr.3 kā dāvanu, kā laba vēlējumu šajā amoralizācijas amortizācijas atbruņošanās laikmetā un mēs draudzīgi satinamies vados, lēnam smokam, ģībstam, sabirztam putekļos, izkliedējamies, pēc tūkstošiem gadu atkal satiekamies, aiztiekam viens otram pirkstu galus, mēģinām iztēloties, kādi varētu būt, varētu būt bijuši, būsim ilgstošajā pagātnē. kas mums vispār kaut ko pateiks priekšā, pie velnas, tas ir piečakars. |
| 1:19a |  es norasoju, kā to mēdz darīt bērni no rīta tik agri, kad vēl saimniece nav iekūrusi uguni, kad siena vēl vēsa no nakts vidū atdzisušas krāsns. kā dūmi zina, kur iziet, kā mēs iztriecamies cauri braucošam stiklam. stumtam stiklam, kāds tam visam stāv aizmugurē vai no sāniem kā miesas maisiņa sargātājs. kāds dala maizi un pieraksta to baznīcas grāmatā. es nepretojos, nedz lielos, es lielajos glabāju atmiņas, ne smadzenēs, ne kādā ārējā neizpētītā saprātā. es analītiķim baroju vecas zeķes, piepes uz mani nokareni skatās, es stiprinos, dzeru saberztas matērijas pulverī kā ūdenī izšķīdina tējas putekļus, tējas sēnes, halucinogēnās sēnes. tas mani atver tādam atvaram, ka makšķeraukla tik bieza nav izgudrota, lai mani noturētu virszemē, es grimstu lēnām pie pienenēm, kur pie potītēm, kur zirnekļi un visādi kāpuri gvelž sev pasauli, kur visumi krustojas un telefona zvani nešķērso dzirdi. ak, kaut es varētu vēl brīdi klusēt. |
| 1:25a |  kad vairākas reizes pēc kārtas esmu pietupies, kad pa loga malu redzu dārza daļas izmētātas haotiskā nesakarā un saknes un lapas un zari kaujas savā starpā, apvienojas grupās, izšķiras, tiecas pa novilktu striķi, tas atsakās pārtrūkt, saka, mans izturības koeficients ir vis vidējā - ,7 un tā turpina, līdz izbeidzas enerģija un tad kādam jāpārdodas ģeneratora būdā, jāvelk nost bikses, jāvelk tās virsū. vilkt savas bikses virsū nepazīstamam cilvēkam, uzmākties tam ar savām biksēm, kā braukt ar mašīnu virsū pie koka piesietam iezemietim, kādam parādniekam, kas pārdevis dvēseli, ieķīlājis vekseli un ķīlu apēdis ar viesiem tik reižu, cik cipari tālu nesniedzas. kā infernālā pasaulē mēs uzziedam, kā norietam, kā uzdziedam. kas nesa šo sārtu tik tālu man līdzi, līdz es pārkāpu līķa stāvu, piespiedu mistisku pogu, tas apstājās reklāma krievu valodā interneta pieslēgums pa vadiem pa telefonu, ko tur, pa gaisu. |
| 1:44p |  nu ko tu teiksi, kad zaķis ieņem iefiltrējas monako. viņš ausis bija pieglaudis gludas, bet politiskās peripetijas un atomieroči kubā. jūsu plikā galva, cienījamais kungs ser, ir pilnīgi plika, bet no kā? es neko tik briesmīgu nebildu, lai jums izkristu mati un turklāt visur esošs pretmets un lūdzu parakstiet šeit un nosauciet savu cenu. esmu gatavs iesildīt jūsu bandu pirms lielās izrādes, ģitāras skaņas un viļņojošs pūlis, lai dzīvo padomju savienībā ar tās nokareno galvu, lai dzīvo padomju ērglis, vācijas ērglis, mērglis, lielbritānijas lauva, asv ērglis, visiem viņiem ērgļi mērgļi ģērbonī. latvijai kaut kāds dinozaurs. cik ļoti mēs kā maza valsts varam iefiltrēt savu garīgo bagātību lielvaru ideoloģijā un ietekmēt gadsimtu virumu. no kurienes tāda lielummānijas, indija ar saviem garīgajiem līderiem un ķīna apvienota ar gandiju ak šie neskaitāmie skraidošie perdeļi visi tik lielā skaitā, ka ložu neptiekti visstiprākajai armijai, bet tad jau tās lielās bumbas, kuru spēku neviens neapšauba. kad korporācijas rokās nonāk kosmiskās stacijas, kad var inspektēt attālināti jau nu ļoti manu atejas izkārtojumu. ko tad var prasīt no tāda pie zemes piedzīta pilsoņa. kā var prasīt no viņa dzeju, ja lielgabalu zābakiem kāds bradā. vai tad bradā. ar prada zābaciņiem ar karaklausības ļipiņām. tur jau stūrmējas un gāžas. manā mazā mazdārziņā burkāns ir tik liels kā lauki. es staignāju un durstu balonus, meklēju kādu propāna gāzi, lai jau paliek, es velkāšu arī medaljonus un salutēšu salatētim ar cirvi. es vēl turpināšu, es te vēl nepabeidzu. |
| 1:48p |  un ko sagaidīt no citplanētiešiem. tie ietraucās neredzētos transportos, no neredzētām pusēm. kur mēs domājam vienmēr varēsim būt droši, kaut kādos prāta kaktos, kaut kādos nepareizi salocītos origami. kad kaijas un vispār visi dēsti nāk salkās spēlēties, mums jau uzbrūk. ja mums uzbruks nākotnē, var uzskatīt, mums uzbrūk jau tagad. ko gan var atgaiņāties, laiks nav lineārs. man ganclers un hitlers griež nost pimpi. domājat, tādas lietas nenotika koncentrācijas nomentēs? tādas lietas nav iespējams iedomāties, par tām runāt ir ļoti neērti. teiksiet, man ir ērti par tām spekulēt. kurā gan kabatā es gribu šokēt? tā nav tiesa, es airēju savu laivu tik dziļi klintīs, ka kaijas atspīd kā melni, nevis balti. es redzēju baltu žurku, tā peldēja klātu un bija savādāka par visām pelēkajām. tai visi pievērsa uzmanību un es biju jau nosists no kursa. mani nosita tās draņķa kaijas. uzmanība neiet autopilotā, tai nav gps. tai nekā nav, tai ir tikai paštaisītas taburetes, kur piesēst virs apvāršņa, kā nokrisnis pacelties tvaikā vaigos iemest sārtumu, tas izspiežas uz stikla no pirts slotas es izmūku ieskrienu brigadiera rokās siltumnīcu celtniecība pludmalē lūdzam neienest stikla taru. |
| 2:07p |  visādi var iznākt, gadīties, ja skatās uz augšu pēc mākoņiem kārojas. es skrēju pa sasalušu zemi, sniegs vēl nebija uzsnidzis, kāpēc viņam? viņš? tas jau izlietojies, tagad uz katra soļa pa retai ēnais, kas atgādina. pieslienos pie staba, kam gaisma krīt tieši virsū, dzen zemē, vēl dziļāk. tad es turos pie drebuļiem un mani rauj uz augšu. vai amortizācija? nē, nolietojums. es piekārtoju savu pižiku, tā lapas ir sausas, sen jau nav lijis. vai vajag? tu domā, ka skrienot var panākt sauli, es iztīrījis visu māju no avīzēm. avīzes palīdzot pret salu. es ieloku kādu ducīti zābakā ar vajadzīgo rakstu uz augšu. katrai šņorei vajadzētu virsrakstu, katrai auklai. es kliedzot varu panākt vilcienu, bet tas ne vienmēr izrādās pareizi. kad tvaikonis atstāja aiz sevis pliku zivju lauku, kad atliek tikai iet un lasīt, nekaunoties, nesārtojoties vaigos, nekliedzot drudžus uz svešiem cilvēkiem. vai tie būtu ziemassvētki, vai stressmass? tā jau tā pasaule nolietojas, tā jau es tai līdzi paraujos bez aplinkiem. |
| 2:11p |  lūdzu sekojiet manai korekcijai, es atstāju dažas pēdas. ar skropstām apgramstītas sienas, ar rokām aizliktas ciet acis. es eju kā pustumsā, lai gan zinu, ka aiz sienas spīd spoža saule. kas man liek domāt, kas nedomāt. kā izvēlēties pareizo, kā nokļūt nekur. tad dodos ar rokām pa priekšu kā stumtu ķerru. nejau burkāni vai kabači, vismazāk ķirbji un baklažāni. es dārznieks? kur nu. tad jau labāk uz tirgū pēc zivs. tai sile ir gatava, es jau glāstu sānu domās, zvīņa man pieskaras un tad atlec kā no magnētiskā lauka atlec kāds nesaprasts vardulēns. kad dīķis ir izsusis un kad es klausos isis, kad asv slepenā izmeklēšanas komisija man tur virs galvas divus šķērsus zibeņus, tad es noliecu to savu galvu. kas atliek. es noliecu un gremoju klusāk, gaidu labākus laikus. kgb. kad visam paredzēta tālvadības pults lielāka par gultu, kad to slēdzu režīmē, kad sāku vibrēt kā 7 rihtera balles, kad viss aizmiglojas, piegriežas, apnīk vai aizdarās pie deguna. kad es liekos gulēt, es turu hitleru pa gabalu, vai kā krūšu tēlu kā lācīti pie sāna. glaužu vaigu? nevajag man nomērdētas cūkas, nedz izkaltus mazus guliverus no cilvēka kaula. ak šīs šausmas, tās lepojas ar sevi, ar plašo lauku, ko piedzinušas pilnas ar savu netīro elpu. es iestājos par telpu, jo laiks jau strādā manā labā. |
| 3:01p |  grogus šodien ciet ar lielu atslēgu aizslēgts, balts krīts pāri pārvilkts, daži deķi tādi pavecāki paraloni tie jumta pārklājamie ar darvu daži šīferi. kur tam visam apakšā var atrast kādu ogu. vienvārdsakot, šodien krogus ciet. tad eju tālāk pa pieslapināto ceļu. domāt varētu brauc tālumā pa priekšu kanna piena un iztek, kā logi iztek vilciena, kad brauc tas pret kalnu. es gribētu, lai viss būtu tik milzīgos apmēros, tur laiks, telpa, kosmoss, papildu dimensijas un tādā garā, bet sanāk pagaidām tikai tādi joki, kas no mums to visu varēs atšķetināt. es krējumotos zirgos raugos, tie visi tiecas uz vienu punktu, kurš iesūc, nedod atlikumu, tikai noraustas pēc katra inteika kā žaga, kā konvulsija. pipetīte it kā vēnā ir, bet nekad nevar būt drošs, vai kāds svešais nav pieslēdzies trubai, kaut ko dzer, kaut ko laiž apakaļ. visi ir izmainīgi, visi kaut kur tiecas. ja nauda nebūtu tieksmes objekts, vai būtu lielāka virzienu dažādība? vai būtu meinstrīms. ko no manis grib, es gribu pliku. |
| 3:03p |  nogulēts viens sāns uz pusēm. mēģinu pagriezties, sagriezta maize veikalā pārdodas, blakus aparāts sagriezšanai, ja kāds sadomā atnest savu maizi no mājām, tad pie kases viņu noštrāfē vēlreiz. sanāk maize divreiz dārgāka, bet aparāts prosta priekam. es nevaru to visu noreducēt vai nokoncentrēt uz vienu vietu, jo tas krēsls, kas manu lustru šūpo, tās rokas, kas man padusēs ložņā. ne maku es padusē turu, ne kabatā. naudu es ēdu ātrāk par uguni, par ūdeni ātrāk braucu kuģis, pa zemi skrienu kā diegabiksis un nevienam neko neesmu parādā. kaut nu tā būtu. |
| 3:06p |  nu lūdzu, tad izgatavojiet man pēli ar marmoru un pērļu auskaru aiz auss, vai zīmuli ar tik nodīrātu galu ar dzēšgumijas galvu kā piebriedis krūts gals, labāk divus. vienu tur rokās, toru apmuļļāju mutē, vēl stūrēt paspēju un migalku uz jumta ar ausīm turēt? nu kur nu tik lielībnieks tagad sabrauca precībnieks ar torti ar lielām acīm kā zivij uz plača. cik par šo ņemsiet, tās 17 collas vai vairāk? kad pēdēio reizi piesēdu, grūti bija piecelties, bet es stīvējos un vareni dažkārt sanāca (ne vienmēr) un košībnieku sargi ar balerīnu lentēm un apakštasītēm uz pieres kā turēt nepielīmētu kā noturēties zem saules. |
| 11:11p |  biju izgājis pastaigāties ne ar savām kājām, mani stūma. nejau ratiņos, es stāvēju. uz riteņiem? uz kāda dēlīša ar riteņiem. uz kāda dēlīša uz riteņiem uz dēlīša uz riteņiem? trijos stāvos. lūdzu nomierinies. es tagad eju iepirkties dāvanas. man lūdzu saskrūvētas galvas tā, lai nekustas, kad spranda sabeigta ar pārsteidzību un citām dīvainām izpriecām. es nezinu to visu garo stāstu, ko par to visu būtu domājis mans tēvs. es izlasu rūpīgi etiķetes, meklējot bīstamos burtus, un neatradis iespraužu vēlvienu divdabja teicienu, lai tas nebūtu vairs no manis atkarīgs. pagaidiet, jāpārliek dziesma. |
| 11:14p |  kādreiz es biju pieliecies nepietiekami, bet tas mani neatturēja. es izlikos guļam kājas vien tikai trīcēja. es gribēju nonākt kādā izcilākā vietā, bet tas labi izbeigties draudēja, tāpēc es guļava, lūdzu man pasīti. kad izstaipītas lielākās vārdu jostas, lielvārde, josta, upe, gauja, daugava. es skrienu pa ceļu ar divām sēnēm katrā kaktiņā no viena stūra uz otra, kā pele pēc putekļa. kā spolīte aiz auklas es kādu izaicinu, bet kādu biedēju. lūdzējiem tiek dots, devējiem ņemts un otrādi pa šķērsām diagonālēm un savādāk. tad ieskrējās dirižablis un es vairs nevaru to izturēt. lūdzamas darāmas un kautiņā zaudējamas, lai tas manas iekšas nevar atšķetināt uzreiz, bet tikai dīkdienība manas ausis spēs iesaistīt tik pelēcīgā atmosērā, lai tas manas iespējas labi var sagatavot bišu stropa biešu salātiem. |
| 11:16p |  tas nepalika nepamanīts un visi to redzēja, daži draudēja. es biju izbijies no sākta gala un biju divas reizes pat slims. ar iesnām, ar klepu, kas jau tādās reizēs pagadās, bet to nebiju būtiski izpētījis, tāpēc manas iegansta iemeslas un dažādi citi i burti visi bija no vienas vietas mani sakoļījuši un es devos ar barankām uz kājām, lai manas iegansta vāverītes nevarētu mani samežģīt nepareizos ceļos vai celīšos. lūdzam jūsu padomi kārtējais kungs un dari to tik patīkami, lai visiem nobeidzas manas iestīvētās kaklarotas un divas reizes es tur nebiju. |
| << Previous Day |
2007/07/03 [Calendar] |
Next Day >> |