dzīvsudrablapsa

Mīļie cibiņi, vai kādam šobrīd varētu būt pie rokas Karuļa Etimoloģijas vārdnīca?

Un varbūt iemesls, kāpēc tu tieši tajà brīdī dzīvo miega badā, nesaķemmējies tik bieži, cik vajadzètu, ritmiski šūpojies un jūti smagumu rokās, ir tava iekšējā bērna atgriešanās zīdaiņa stāvoklī, tava ķermeņa neizbēgamā vajadzība un maģiskā spēja sevi atjaunot no šī kokona vèlreiz. Tu "turi sevi rokās" vai "saņemies", nevis uzliekot savai sejai masku, ērtu tikai citu skatieniem, nē, tu dari to sev, ar sevi, tu burtiski cel savu svaru un esi klāt savam katram kliedzienam un elsai. Tu turi tajās nogurušajās rokās savīšķītu sevis kokonu, visu nepiepildīto sapņu un visu sarežģīto sāpju atgriešanos neartikulētā kliedzienā, no kura visam atsākties vēlreiz.

Dažās te aprindās manīts, ka "pub crawl" latvisko kā "bārgājienu". Vai kādam ir sanācies veiksmīgi pateikt latviski "gallery crawl"? Man šķiet, ka tur arī jābūt kādam vārdu spēles vai vismaz labi skanoša tulkojuma potenciālam. Galerijrāpis. Galeriju galerija. Galerijība... Idejas?

Viss galīgi slikti, un esmu vainīga pati. Pazudis telefons un bankas karte.

Vispār es biju palaidusi garām, ka no 2024. gada būs obligāts militārais dienests.

Man ir ziemeļblāzmas FOMO.

Paklausīšos šo nelielo sižetu par Atmodas mākslu, brīdi nedomāšu par diplomdarbu un diplomdarbu izstādes iekārtojumu, es sev teicu. Bet tur Dace Džeriņa stāsta, cik sarežģīti bija salāgot gaismas apstākļus dažādu mediju darbiem, un man sāk svīst plaukstas.

Kāpēc es gadu vienmēr esmu iztēlojusies virzāmies pretēji pulksteņrādītāja virzienam? Būtu taču pieņemamāk domāt, ka laika spirāles vērstas vienā virzienā. Savādi.

Šis te, tas ir ļoti interesants telpaugs. Kad ir spoža saule, tas kļūst koši violets, kad saules ir maz, tas kļūst zilzaļš, kad man ir sesija, tas kļūst brūns un čaukstošs.

Apdzisis, pilnīgi
iekšup vērsts skatiens:

Dubultēna,
kas es reiz biju,
tā pašķiras
sānis
rēgojas naktsrežģis -- tagad ej,
vārds, kas par ilgu bijis pasaulē, izvelies
ārā --

Ar kāda bērna aci, ar
viņa mātes aci
es atrodu savu otro,
savu pirmo
logu.

/Pauls Cēlans, atdz. Jana Vērdiņa/

Vakars, pirmsskate, veidotava. "Vai piedāvāt kādam piciņu?" Vēderiem fonā burkšķot, ar cerīgu skatu visapkārt telpai paceļas nogurušu acu pāri. "Varu iedot piciņu māla, man drusku palika neizmantoti."
Vilšanās nolaižas smaga un dziļa kā decembra tumsa.

Gandrīz aizsūtījās vēl viena variācija par "king regards" un "kind retards": "visu kauju!".

Iive, iive
1967. Asseblaaž: puit, plastmas,õli

Growth, Growth
1967. Assemblage: wood, pastic and oil

it kā manas pašapdraudošās atklātības taciņas nestu siltas asinis, it kā tas būtu vienīgais, kas mani kā saknes spēj turēt iekšā visā esošajā, būt nozīmē plūst,
tikai kurā virzienā, uz centru vai iztukšotību

FB paziņojums, pārslēdzot profilus, ka "You are now acting as iive on Facebook" izklausās pēc tādas pasīvās agresijas, kurai ir teju nostaļģiska nokrāsa. Beidz piemāsot visu istabu, māsa! Kaut kas tāds.

Aizsūtīšu Jums ptsd feilu

- Jau ceturtais... akmens?
- Akmens! Saproti, nepietiek, ka tie ir pelēkie zirņi. Vajag, lai pa īstam. Pelēkie zirņi ar akmeņiem
- Ko iedomājies, vai ne! Vecaistēvs ēda pliku akmeni. Bez zirņiem. Un nečīkstēja!

Sapnī biju tumšā peldbaseinā, kur valdīja tāda kā vienlaikus slimnīcas, armijas un akadēmijas noskaņa, pie baseina bija militāra paskata baseina sargātājs, varēja just, ka viņš ir noguris no visa, ko slēpj ūdeņi. Tad man izdevās ieskatīties tumšajos ūdeņos, tie bija pilni ar protēzēm, kāju, roku, dažādu ķermeņa daļu, gadu desmitiem vecas, novalkātas un svaigas, dažādu vecumu un izmēru cilvēkiem paredzētas protēzes, un sargam kaut kādā veidā šķita, ka varbūt šī nav labākā vieta, kur peldēt, ja var peldēt kaut kur citur, bet tā protēžu krāšanās bija nodrošinājusi to, ka ūdens ir tik vērtīgs, kā tas ir. Iespējams, melnais ūdens dziedināja un atjaunoja ķermeņus tādā veidā, kas padarīja protēzes liekas, un tāpēc tās krājās baseinā.

Kam tu tici, kad tu šauj ar raķešu iekārtu pa dzīvojamo māju, kam tu spēj ticēt, kad tu tā dari?

Es gribētu piedzerties un nejust kaunu par savu neadekvātumu, es jūtos tik neadekvāta by default, ka būšana neadekvātai, kas notiek, kad es piedzeros, ir tikai pašpiepidošs pareģojums, pareģojuma piepildīšana, its-a-me, your neadekvātais neadekvātelis. Bet tā lieta ir tāda, ka tā ir mana loma, šis neadekvātums, kas nepieciešams, lai es varētu nest pārmaiņas, kuras nesu. Ir adekvātais neadekvātums un ir neadekvātais neadekvātums, un adekvātais neadekvātums mums nesīs vērtīgas pārmaiņas, bet neadekvātais neadekvātums tikai sāpes. Bet piedodiet, ka man vajadzējis tik daudz laika, lai tos nošķirtu, tik daudz nesekmīgu mēģinājumu nebūt sev, lai nonāktu pie tik smalkas atziņas kā šī: piedzerties gaišā dienas laikā un ignorēt savas atbildības nebūs labs risinājums.