Uz kaut kāda...pārmaiņu sliekšņa viss škiet atkal netverami un lodzīgi, starp mantām, kurām vairs nav īsti vietas, starp kastēm un pakojamām, īslaicīgai aizmiršanai paredzētām lietām vienīgā vieta, kur būt, šķiet sēdēt ar tabaciņu un kafijas krūzi un domāt. Klausities Nika Keiva Hallelujahun pa laikam nobraukt pāri sejai ar vēsu ūdeni. Varbūt ielīst zem segas un nogulēt kādu dienu no vietas, lai nomodam neizbēgami nāktos kļūt nepieciešamību virzītam. Varbūt ieslēgt kaut ko agresīvi kustinošu un ļaut, lai darbošanās impulss vada pa dzīvokli. Ej nu sazini. Ir pazudis čuksotšais mierīgums un ikdienas paredzamība, tūristu balsis bangojas starp ķieģeļu sienām un mājīgums vēdinās laukā (jānoņem aizkari) ļaujot ienākt pārmaiņu trauksmainumam. Nekas. Mēs vēl aiziesim uz kādu saulrietu pie pazistamajiem ūdeņiem vai notiesāsim pēdējās sviestmaizes ar draugiem un tad taps pieņemts Tālāk.
Ak jā. Rīt atvadu ballīte te. Ja nu kāds kaut kur te ir.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
iive