dzīvsudrablapsa

Nekad man nav bijis mājdzīvnieks, kam tik ļoti patiktu mīļoties kā Žižekam. Viņš var bezgalīgi gulēt pieglaudies un murrāt – parasti viņš šo murrestību dala uz mums abiem, bet, kad es biju aizbraukusi uz Tallinu, Vilks ar Žižonu pārsvarā vienkārši vadīja dienas čučot, jo, nu, kā Tu cilvēks izkāpsi no gultas, ja Tev guļ viens virsū un murrā. Tagad arī, guļ man uz krūtīm, atspiedis pieri pret mani vaigu, apķēris ar ķepiņām kaklu. Vēl viņš saritinājies ļoti atgādina kanēļmaizīti, strīpas kļuvušas intensīvākas. Vakar pat nenoturējos, nopirku kanēļmaizītes.

Vakar aizvedām kaķi uz krogu. Man ļoti gribējās, lai viņš iepazīst vēl kādu vietu bez mājām (vai pārstāj censties izbēgt pa ārdurvīm), un es izmantoju iespēju, kad Bolderāja jau slēdzās ciet, lai viņš var paskraidīties, paošņāties. Kaķim patika. Vilks bija ļoti skeptisks, teica, ka tas ir veltīgs stress, bet man neliekas gan, ka Ž. būtu bijis baigi sastresojies.

Vēl viņš ir aizrautīgs dārzniekzēns. Vilks to formulē kā "arī apstājies pulkstenis divreiz dienā rāda pareizi", Gižona gadījumā, tas izpaužas tā – tad, kad viņš nav pārliecināts, ka liliju gumi ir visa ļaunuma sakne, kas jāizrok no poda un jānobēdzina zem guļamistabas gultas, tad viņš izdara arī dažas tīri labas lietas: izbužinot guļamistabas augu, notrauš tam putekļus, nolupina augiem vecās mizas un, es nezinu, ko viņš dara ar to vienu dīvaino gaļīgo augu, bet viņi regulāri pavada kopā laiku un tas augs ir kļuvis dzīvīgāks.