dzīvsudrablapsa

ceturtdien atbrauc māsa, un tas nozīmē, ka man beidzot jāsakārto viņas cēsu ielas istaba, ko esmu izmantojusi par centra rezidenci. bez tā, ka esmu šeit atvilkusi piecas lielas kastes ar animācijas materiāliem un trīs kaudzes grāmatu uz palodzes, nez kādā veidā esmu ievazājusi kodes. desmitiem kožu! sijājas neveiklas kodes ap gaismu, mētājas kožu līķīši visapkārt, es stāvu ar sarullētu animācijas festivāla bukletu rokā, situ viņas, un man pašai bēdīgi un žēl. man nepatīk sist kodes, pat, ja viņas ir pārāk stulbas, lai izlidotu pa atvērto logu. no kurienes saradušās tās kodes? un ar ko viņas visu šo laiku ir barojušās? (to es baidos uzzināt). varbūt es tūlīt atradīšu kādu vilnas zeķi, kas būs viscaur noklāta ar kodēm. vēh. stulbās kodes. bet tik ļoti nepatīk viņas sist.

p.s.
bet jautājumā, par ko es te vakar uz brīdi atkal brēcu, pagaidām viss ir kārtībā.