manas ziemas drēbes sajuta pavasari gaisā, un viena pēc otras devās uz aukstajām zemēm. mani zābaki sašķīda melnu strēmeļu kāsī un ielidoja patērētājtiesību birokrātijas salīgajos gaiteņos. mana baltā, pūkainā cepure piečomojās kādam nosalušajam čomskī - jo kāpēc lai nepiečomotos tik glīta cepure, bet var jau būt, ka pacietīgi gaida un smilkst. mana pūkainā veste iekārtojās kaut kur ļeņingradas mitrajos pagrabos aiz bārmeņa ledainā skatiena, vai varbūt saritinājās pie nodzīta takša, vārdā panda. mani melnie cimdiņi, kuri vispār dzīvoja siltumnīcā starp pirkstiem un dūraiņiem, viņiem šķita, ka pat citas rokas jau ir vēsas zemes.
bet varbūt sajuta pavasari gaisā, un izgāja piedzīvojumos. varbūt vēl atgriezīsies, izballējušies un nokaunējušies, lai garlaikoti iestenētu vasarot skapī.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
iive: par zudušajiem draugiem