Stāvēju stendā, garlaikojos, prātoju par vārdu salikumu un konceptu "attention whore". It kā gan whore ir persona, kas sniedz otram baudu, bet uzmanības ubaga vaimanas un izrādīšanās parasti raisa visai pretējas izjūtas tam, kas to uzklausa un reaģē pretīm. Varbūt vienīgi apmierina kāri pēc drāmas un klačām. Bet es nedomāju, ka tas ir par to. Drīzāk jau tad par to, ka intīmi personiskais (ķermeņa zonas, emocionāla ievainojamība) tiek padarīts par instrumentu, lai iegūtu sabiedrības ietvaros vērtīgu labumu (iztikas līdzekļus, uzmanību un atzīšanu). Tas it kā ir un it kā nav, kā dzimumakts pornofilmā, tas aizstāj baudu ar apmierinājumu un pašapmierināšanos.
Bet whore jēdziens ietver arī to, ka akūta vajadzība pēc atzinības ir līdzvērtīga trūkumam, nespējai citādi nopelnīt, sociālai ierobežotībai. Tas ir zems statuss. Un ir cilvēki, kas visu mūžu ir nabadzīgi. Ir cilvēki, kas visu mūžu ir prostitūtas. Lai kā arī censtos, viņi nespēj izrauties no apstākļiem. Ir tikpat milzīga iespēja nekad netikt vaļā no uzmanības maucības sevī. Jo īpaši ja neizbēgamā tuvumā ir radinieki, kas varbūt citādi ir jauki cilvēki, bet kas jau no bērnības pūš tajā uzmanības mauku taurītē, un šajā vidē esošam cilvēkam ir grūti šo skaņu neatkārtot pašam. Tāpat kā zagļu bandā augušais, kurš nevar atredzēt to, ka vot, te stāv šitā soma, tie ir divdesmit eiro, neviens neredzēs, un kāre grauž. Tāpat kāre pēc uzmanības grauž un pagrūž un liek pateikt to stulbo joku un žēlabaini pavaicāt "kāpēc tu man nezvani?". Un šajā trūkuma stāvoklī ir aizmiglots skatiens, citu sekmīgā darbība veselīgos un vērtīgos veidos tikai liek apzināties, ka ar paša dzīvi un rīcību kaut kas nav labi. Tā migla izolē. Tā ietin vientulībā. Tā atņem spēju baudīt.
Un droši vien tur tas mauciskums pret otru personu – tu redzi izmisīgas alkas pēc uzmanības, bet tu redzi, ka tava uzmanība nesagādās baudu. Tikai apmierinās pamata vajadzību pēc emocionālās iztikas.

– Džīms gribēt ēst.
– Bet mēs neko nedarām par velti, – vārava teica, nu jau skaļāk, jo dienvidu vējš pieņēmās spēkā.
– Džīms būt nabags. Māt ar. Un tēvs ar.
– Mēs tikai gribam, lai tu tiem baltajiem pastāsti, kas ir nēģera brīvība.
– Un kas tad būt nēģera brīvib?
– Smiešanās un dejošana.

/Kristīne Ulberga "Tur"/

Piebildīšu vēl to, ka Džīms šādi runā arī ar savu māti, un šeit netiek imitēta lauzīšanās svešvalodā, bet gan, I guess... nēģerība!

Postskripts: darbība risinās *kaut kur mūžamežos Āfrikā*