Es pat biju aizmirsusi par Justīnes J dzejoļu grāmatu, bet, soctīklos izdzirdot neapmierinātību par to, ka tā nav nominēta LaLiGaBai, atmiņa par to grāmatu iesita nedaudz elektriski. "Tālsaruna" nudien ir tāda mazliet sirēniska intonācija, uzrunāšana no distances, labi zinot, kur sauciens raidīts. Tas man šķiet drusku interesantāk par to nesamākslotības tiešumu, ko citi dzejnieki saskata kā jauno tendenci. Bet tas varbūt tāpēc, ka nepastarpinātas realitātes garšai man pietiek ar Cibas lasīšanu. Lai gan tas varbūt ir gana līdzīgi - runāt tieši par x vai tikpat labi runāt tieši uz x.