saslimu. sēžu darbā un jūtu, kā temperatūra kāpj. es saprotu, ka mans ķermenis saka, ka jāpiebremzē. nevajag tik daudz stresa, nevajag tik daudz uzdzīves, nevajag pārstrādāties un vajag izgulēties. bet nekad nekam tādam nav laika. turklāt nemitīgi šķiet, ka tāpat jau nekas netiek darīts. būt kaut kādā kustībā, būt starp darbiem un cilvēkiem, ir vienīgais veids, kā lietas virzās uz priekšu. zinu, ka aiziešu mājās, palīdīšu zem segas un viss, čau. ai. gribētu, lai mani sagaida mājās ar siltu zupu un tēju, bet r. atkal tajā daugmalē.

ai, tik pretīgi. ļoti negribējās iet vēl arī uz aptieku, tāpēc mēģināju maksimā iegādāties tinktūru pret klepu. atnāku mājās, atveru kārbiņu - bet pudelīte pustukša. izskatās atvērta, nevis iztvaikojusi. ko tas tagad nozīmē? nejūtos tik labi, lai bojātu nervus strīdos ar maksimas pārdevējām, kas tāpat droši vien nemainītu pret citu. un iet turp negribās. bet dzert to tinktūru arī kaut kā drusku riebīgi, ja nu attaisījis kāds no pudeļu nodevējiem, kas cerējis dažus grādus šādi ieķert?
atvēru - smird arī jocīgi.