saslimu. sēžu darbā un jūtu, kā temperatūra kāpj. es saprotu, ka mans ķermenis saka, ka jāpiebremzē. nevajag tik daudz stresa, nevajag tik daudz uzdzīves, nevajag pārstrādāties un vajag izgulēties. bet nekad nekam tādam nav laika. turklāt nemitīgi šķiet, ka tāpat jau nekas netiek darīts. būt kaut kādā kustībā, būt starp darbiem un cilvēkiem, ir vienīgais veids, kā lietas virzās uz priekšu. zinu, ka aiziešu mājās, palīdīšu zem segas un viss, čau. ai. gribētu, lai mani sagaida mājās ar siltu zupu un tēju, bet r. atkal tajā daugmalē.