ja mēs neaizbrauksim uz londonu, mēs vienu rītu pamodīsimies ieauguši hruščovkas paneļos

smieklīga stosteklība

viņi kā parasti pamodās rīta saulē, bet šoreiz sauli sajuta diezgan neparasti. citus rītus tā ķircinoši bakstījās gar aizkaru malu, kutināja vaigus un projicēja ģeometriskus sveicienus virs gultas. tagad tā viņus aiztika ar vēsu lietišķumu un caururbjošu tiešumu. kā attapušies kaili ēdenes dārzā, viņi gribēja piesegties un grasījās par šo nepieciešamību apspriesties, bet nespēja. viņi pūlējās saprast, kādēļ to nevar izdarīt, bet domas tekalēja kā mazas skudras pa nodrupušu sienu. tās nebija domas, tās nudien bija skudras, pēkšņi kaut kur uzliesmoja atklāsme. tās bija skudras un tas bija putns, kas piesēda uz palodzes, ātri uzlasīt un notiesāt pēdējo domu graudu.
putns aizspurdza tālāk savās putna darīšanās, un abi tā arī netika pie prāta skaidrības, arvien dziļāk grimstot smagajā nespējā.
vai te vispār ir kādi abi? vēl uzplaiksnīja jautājums, bet arī tas sāka kļūt arvien nebūtiskāks. trekna un ņudzoša esība izlīdzināja visu viendabīgā sanoņā.
pa ielu gāja jauniešu bars, tie bija atnākuši no netālās skolas starpbrīdī nosmēķēt slepenu un nelegālu kāsi. "ei tu nost!" viens skaļi izsaucās. "kas ir?" otrs neizpratnē jautāja, nespēdams piebremzēt pašapziņai nepieciešamo agresīvā pofigisma devu. "tur divi ir ieauguši sienā, džeks un džanga, nopietni!" jaunieši pieskrēja tuvāk hruščovkas paneļu sienai un ar alkainu šausmu un baudas izteiksmi pētīja sienā ieplūdušos ķermeņus. plauksta, celis, auss, gaiši un tumši mati, dažas ģenitāliju iezīmes – bija skaidrs, ka te sākotnēji patiesi ir bijuši divi ķermeņi, kas lēni, bet ar neapbruņotu aci saskatāmā tempā arvien vairāk saplūda ar sienu. "re, mums tagad ir savs āģika ārt nuvō," teica augumā mazākais, stipri cerēdams, ka biedri saskatīs atsauci uz kultūras vēsturē skatītajiem alberta ielas ciļņiem, un nenoturēs viņu gluži par nūģi.
"bļē, cik kruti," nemaz nesadzirdējis biedra komentāru, pirmais pamanītājs vilka laukā smārtfounu. "šitais iet instagramā!".
minūšu laikā ar dzeltenīgi novecējuma efektu apstrādātā fotogrāfija izceļoja caur interneta tīkliem.daudzi jo daudzi feisbukā nošārēja savādo bildi - citi šausminājās, citi sajūsminājās. bilde aizceļoja līdz mazai zilacainai arhitektei, kuras zilajās acīs krājās pērļainas asaras, kad viņa rakstīja komentāru: "tā ir mana māsa un viņas draugs! viņi gribēja aizbraukt uz londonu, apmeklēt tate modern galeriju, mazus labdarības veikalus, anitkvariātus un sensenus pabus. bet viņi nekur neaizbrauca, viņi taupīja naudu. lēnām viņu domāšana saruka līdz trīsdesmit kvadrātmetriem. viņi cēlās deviņos, pazuda tekstos un tulkojumos, viņi pakārtojās režīmiem un atbilda lojālo klientu kartes prasībām tuvējā lielveikalā. un, ja godīgi, mēs jau par to baidījāmies. knapināšanās un pakļaušanās tā uzbudinājusi hruščovku, ka viedā ikdienišķuma dieve iesūkusi abus savā miesā. kamēr es šo rakstu, tā būs nelaimīgos jau pilnībā sagremojusi."

dzirdēju pa radio, ka divas meitenes no jaunajiem medijiem  atvērto ideju telpā prezentējušas ierīci, kas ļauj ausīs ritmiski spīdināt gaismu. izrādās, ka gaismas spīdināšana ausīs palīdzot pret sezonālo depresiju, un jauno mediju meitenes šo ideju attīsta tālāk, ar ritmizēto gaismu it kā panākot nomierinošu vai uzbudinošu iedarbību. man patīk tie jaunie mediji.