nezin kādēļ šodienas zombijstāvoklī ļoti viegli un patīkami lasās jungs un pavisam prātu pacilā tt dzejoļi. bet prozas teorija, kur jāizmaļ žanru pazīmes un vēsturiskā attīstība mani vienkārši izslēdz. tomēr bezgala ļoti gribētos kaut ko saprātīgu piebilst seminārā pie pasniedzēja, kurš pagājušo reizi manas atbildes klausoties šķita nepatīkami apmulsis un kādā brīdī pat pārstāja uz tām reaģēt. un tā es te cenšos neizskatīties pārāk dīvaini, ik pa brīdim noraustoties uz jauno mediju dīvāna. un gaidu, kad mazie ģēniji pabeigs savas lielās lietas, lai var sākt montēt visu tt padarīšanu.
bet džima filma un vakardienas ballīte bija ļoti patīkams piedzīvojums. ejot uz autoostu rīta agrumā balsī smējos par trubiņu un zupas tenku.

***

garākā krievu balāde
izslīd caur pirkstiem
un nopakšķ uz grīdas
kā zefīrs
tu skatījies
uz kādu jaunu cilvēku
un tava lakata bārkstis
sāka tiekties uz
bezgalību

vēl es atcerējos kā mēs ar raiti un kažu gājām skatīties rīgas starošanu, bet nekas nešķita īsti vilinošs. un tad mēs atradām apslēpto mantu, manta īstenībā nebija apslēpta, bet uzstājās depo pagrabā. un pēc katras dziesmas man gribējās to patīt atpakaļ un dzirdēt vēlreiz, un bija tik skaisti un tik sirsnīgi. tā bija īstā svētku sajūta, ne tās kaitinošās gaudu dziesmas, kuru atskaņošanu par savu uzdevumu tovakar uzskatīja krogu dīdžeji.
(īsi sakot, ir apbrīnojami daudz brīnišķīgu un elpu aizraujošu lietu visapkārt, bet diemžēl prozas teorija neierindojas starp tām)