dzīvsudrablapsa

vēl es atcerējos kā mēs ar raiti un kažu gājām skatīties rīgas starošanu, bet nekas nešķita īsti vilinošs. un tad mēs atradām apslēpto mantu, manta īstenībā nebija apslēpta, bet uzstājās depo pagrabā. un pēc katras dziesmas man gribējās to patīt atpakaļ un dzirdēt vēlreiz, un bija tik skaisti un tik sirsnīgi. tā bija īstā svētku sajūta, ne tās kaitinošās gaudu dziesmas, kuru atskaņošanu par savu uzdevumu tovakar uzskatīja krogu dīdžeji.
(īsi sakot, ir apbrīnojami daudz brīnišķīgu un elpu aizraujošu lietu visapkārt, bet diemžēl prozas teorija neierindojas starp tām)