dzīvsudrablapsa

es mīlu šo dzīvi!
man liepājas autobusā uzbruka velni, kas aizsita elpu, aizsita ausis un degunu, melni musturi acu priekšā rēgojās. divas reizes gandrīz noģību, izdzēru litru ūdens uz saldū izstaigājos. ik pa brīdim sāka palikt nedaudz vieglāk.
es izplūdu asarās un pieķēros l. rokai, un stāstīju par lielajām bailēm, un viņa kā no sistēmas laida manī racionalitāti, atstāstot sontāgas grāmatu par slimību kā metaforu, spriežot par medicīnas antropoloģisko lomu sabiedrībā un [pati būdama hipohondriķe ar stāžu] uzskaitot daudzās un dažādās nemirstamkaites.
vizīte gaiļezerā, vizīte stradiņos - lielisks piektdienas vakara izklaides maršruts! un nu jā. iekaisis deguns, kas aizsit ausis, un, izrādās, man no mammas iedzimta kuņģa kaite, kas vainīga pie rīkles iekaisuma. un visi mani iekaisumi sadarbībā ar alerģijām tad arī uzdzina to melno tumsu un elpas trūkumu. skubidubidūūū, misterī iz solvd!
un vēl mani tomēr apstiprināja venstpilij! tikai nevar zināt, kad tur kaut kas sanāks ar vietām, es jau gribēju pēc iespējas drīzāk. rīt gan tik un tā ievākšos uz brīdi vecmāmiņas istabā mežaparkā un nodošos pētniecībai. ohoho!