dzīvsudrablapsa

es taču nespēju civilizēti uzvesties ar pleijeri ausīs, jo īpaši, ja visu ceļu autobusā esmu iedziļinājusies tekstos, un tagad mūzikas pavadībā prāts aizskrien pilnīgā bezpriģela sajūsmā.
braucu tajā tramvajā, un pēkšņi man prātā saplūst tuvu stacijai esošā baznīca ar to, kas centrā (līdzības nekādas, cik vien tas, ka baznīcas), un es pēkšņi iedomājos, ka izgriezts caurums manā liepājas maršrutā - tā kā garā panorāmas tasinstūrveida bildē, no kuras viens gabals izgriezts ārā.
"stulbā liepāja", es nezin kāpēc pasaku diezgan skaļi. nokaunos, un pati nevaru izprast, kāpēc tieši tāds vārdu salikums. laikam tajā mazajā plaisas momentā paguvu ieprojicēt kaut kādas savas iekšējās nožēlas, kas uzzibsnīja, īsti neatklājoties. nu neko, braucu tālāk.
ieklausos jautrajā dziesmā "brimful of asha", domāju par lirikiem, atceros, ka laikam kāds seriālā "pushing daisies" sajūsminājās par vārdu "bosom". protams, ņemu un pasaku to "bosom" skaļi.
par laimi, tūlīt jau arī jākāpj ārā, pirms trešo un apstiprinošo reizi esmu kļuvusi par trako, kas sarunājas ar sevi.