| Bat(wo)man | 6. Mar 2009 @ 22:41 |
|---|
|
Sajutos šodien kā tāds siksspārnis...
Mīļie radiņi manai pēkšņai savecēšanai par godu iedāvināja man šādu skaistuli:
Neba jau no brīva prāta. Nu jau ceturtais mēnesis kā diendienā stumdu mazo kundzīti pa pagastu, lai šī var izgulēties svaigā gaisā. Peizāža vienmuļa, maršrutu maz, bezgalīga garlaicība... Tā radās ideja par mp3.
Bet pagasts jau man nav šāds tāds. Ietves ir ieprojektētas pilnīgi visā ciemā. Šur tur pat izbūvētas. Bet vienošanās par to, kuram tās abas būtu jātīra, acīmredzot nav panākta. Tātad visa jauno māmiņu armāda stumdās tāpat pa ielām. Un tas vēl nav viss! Te nedzīvo bailīgie un paranoidālie - bremžu pedāļi un pagriezienu slēdži ir nodoti na zapčasķi. Pa minētajiem 3 mēnešiem jau biju piešāvusies ar muguras smadzenēm sajust, kad kāds spēkrats no muguras pielavās vai griežas ārā no kāda sānceļa, un nolīst tai vietā, kur būtu jābūt ietvei vai vismaz apstāties.
Šodien pārlaimīga ar jaunieguvumu ausīs konstatēju, ka pastaiga ir stipri vien patīkamāka, bet esmu kļuvusi par pieminēto siksspārni, kurš ik pa brīdim ieteš kādā kokā un šķendējas, ka nositīsies reiz ar to pleijeri...Skan: Igo - [Tris Dienas #03] Ja ta nav |
| Miziņš | 7. Feb 2009 @ 13:43 |
|---|
|
Iztiksim bez gariem ievadiem, kā es līdz tādai dzīvei esmu nonākusi, bet katru trešdienu saņemu Ievu un melkimi perebežkami arī cenšos izlasīt.
Nu lūk, blakus daudziem vērtīgiem padomiem, kā ietaupīt, šonedēļ rotājās arī šāds:
Nepaslinkoju ieskanēt lapu, izgriezt konkrēto padomu, ielikt iekš imageshack, lai varētu padalīties. Galubeigās,salīdzinot ar to, kā lietderīgi izmantot miziņas, tas tāpat ir kā divus pirkstus...
Mana mamma un ome parasti šamējās izkaltēja un tad pierīvēja kur vajag, bet ko gan viņas jēdz... |
| Tū tikets tu dablin! | 3. Feb 2009 @ 14:23 |
|---|
|
Šonakt ar mammu un māsu lidojām uz Krimu, staigājām pa kalniem, kuri nez kāpēc vairāk izskatījās pēc Austrijas Alpiem, dzīvojām viesnīcā, kura briesmīgi smahivala uz Šveices viesnīcu, kurā bija apmeties Holmss pirms savas izšķirošās cīņas ar Moriartiju.
Esmu kā tāds meistarībā sapinies gājputns - pie pirmajiem saules stariem gribu lidot prom...
Turklāt gājputns, kuram ar steigu vajag iegādāties jaunus diskus, ko skatīties. |
|
Ja mana mīļākā "tautasdziesma" ir:
Es savai māmiņai
Tā kā cirvis mugurā!
tad mana jaunākā varēs skandēt:
Es savai māmiņai
Tā kā akmens žultspūslī!
Pēdējās grūtniecības laikā esmu sadzīvojusi žultsakmeņus, kā rezultātā pavizinājos pirmo reizi mūžā ar "ātrajiem" (vienreiz gan braucu līdzi krustmeitai, bet tas neskaitās).
Pateicoties tam man radās iespēja sekot vakardienas notikumiem no savādāka skatu punkta kā parasti.
Par bardaku Doma laukumā uzzināju pa ceļam, klausoties ātrās palīdzības rācijas trokšņus un ziņojumus.
Par lietu turpmāko gaitu - pēc uzņemšanas nodaļas personāla komentāriem par ievestajām acīm, galvām, policistiem un reanimācijām. Acis izrādījās lupatā sadzērušies tautas varoņi ar acīs sapūstu pipargāzi, galvas tie paši varoņi, tik dabūjuši ar kaut ko pa to vietu, kur jābūt smadzenēm. Nu ar policistiem viss skaidrs, savukārt par reanimāciju daudz pastāstīt nevarēšu, jo tajā brīdī novērošanas telpā palika tikai suņu sakostie, žultsakmeņu ķertie un četrdesmit-ar-pus-grādu-temperatūrainie, un visa ņurdoņa pārvācās uz citām telpām, vien sanitāres ik pa brīdim atnāca pēc papildus materiāliem asiņu uzslaucīšanai.
Lai vai kā, ar sīkiem pārskrējieniem, bet arī es tiku atsāpināta, izpētīta un pēc kādām 4h palaista mājās, bet kad tur nonācu, visas televīzijas klusēja kā partizāni un tā arī līdz šodienai nekādu notikumu vizualizāciju neieguvu.
Nu lai vai kā, secinājums galubeigās viens - policisti, kuriem pirmajiem apgrieza piemaksas un štatus, ar savām veselībām riskēja, lai pasargātu tos, kuri apgrieza. Savukārt mediķi, kuri bija nākamie rindā uz apgriešanu, svīsdami te aukstus, te karstus sviedrus, lāpīja tos, kuri uzbruka apgriezējiem. Savukārt uzbrucējiem ir par šauru pierītes, lai cīnītos normālākām metodēm, jo izglītībai jau mums arī naudas nav.
Tāds "kults nekultu nes" vien mums ir no tās valstiņas. |
| Vecgada priekšvakara atziņa | 29. Dec 2008 @ 22:37 |
|---|
|
Uzdāvinot sev uz jauno gadu mašīnu, katru nākamo gadu sagaidīsi ar "bitīt matos, a octa ta beigusies!!!" saucienu uz lūpām un 100Ls rēķinu klāt pie tā jau palielajiem svētku tēriņiem... |
| Ieraksts vairāk tā kā sev... | 20. Dec 2008 @ 17:16 |
|---|
|
Kāpjot nedrošajā Aldara tornī, dzīvību zaudējis alpīnisma entuziasts
Izrādās, ka Aldara tornī, kurš manuprāt jau 20 gadus atpakaļ brēca pret debesīm pēc nojaukšanas rīkojuma, joprojām kāds kāpj.
Kas interesanti - par klinšukāpēju un alpīnistu nāvi parasti runā līdzīgi kā par večuku, kuru ķērusi trieka kāzu naktī ar jauno 18-gadīgo sievu - liekas, ka TĀDA nāve, tas tak ir forši!!! Kurš katrs piekristu tādai uz līdzenas vietas. Aptuveni citējot 900' "Dzīvība nereti ir kārtējās adrenalīna devas cena".
Riskējot kļūt vēl nepopulārāka, varu pateikt, ka nožauties no 15m pussabrukuša torņa nav gluži nāve pusceļā uz Everestu. Dritvaimicīt, kāda adrenalīna deva, kāpjot Aldara tornī?!
Un vēl man būtu ko pateikt par LACA, kuri izsnieguši trenera licenci, bet tas var nobalansēt uz "par mirušiem labu vai neko" robežas, tā kā lai nu paliek.
Nu katrā gadījumā, vairāk par to, ka ir nāves, kuras uztveram kā pašas par sevi saprotamas. Tauta nebrēc pēc taisnās tiesas, nevienu pie atbildības nesauc. Atrod, kurš tagad ir tas, kuram vajadzētu izlikt brīdinājuma zīmes. |
| Sunday blody sunday | 14. Dec 2008 @ 16:19 |
|---|
|
Nu lūk, lai pamatotu visu to slikto, ko par mani kādreiz runā, aizlikos vakar uz U2 3D. Tā kā viedokļa noskaidrošana ciema domu apmaiņas punktā beidzās ar pretrunīgiem rezultātiem, un "vēlāk novilkšu, noskatīšos" šajā gadījumā īsti nederēja, bet no domas, ka neaiziešu, sākās lauzošas sāpes kaulos, metu lupatu pie malas un devos uz kino.
1:0 tenku centra labā - ar tikpat pretrunīgām izjūtām izgāju no kino. Klātesamības efekts brīžiem bija tik reāls, ka gribējās aplaudēt pēc dziesmām un kaut kādas slēptās saprāta rezerves atturēja no "Sunday blody sunday" kliegšanas līdzi. (Pretējā gadījumā, šo dienu pavadītu zobu protēzista sabiedrībā.) Vienīgi mani kā provinces mizantropu maķenīt traumēja tuvplāni - pirmais efekts - gribas pastiept roku un iekniebt Bono, nākamā doma - džeku, kā ar manu privāto telpu?! Manuprāt, tomēr maķenīt par tuvu, bet nu ok.
Otra kapeiciņas puse - tiešām nomācoši daudz ideoloģijas. Es te vispār atnācu mūziku paklausīties, sajust koncerta gaisotni.
Kā jau minēju, es meitene no laukiem, un šo te:
( Bertas lakatiņu )
Ilgi pētīju un nesapratu, kur lāpsta.
Labi, ka vēlāk atšifrējums "coexist" tika novadīts arī līdz tiem, kas tankā.
Nu lai vai kā, pozitīvās emocijas tomēr pārspēja cilvēka kaitinošo ieradumu mācīt citus dzīvot, un gājienu nenožēloju.
Turklāt es sapratu, ka zinu vairāk U2 dziesmu, kā man to gribētos atzīt.
Un vēl es sapratu, ka ir jābūt tomēr baigai iekšai un nenormālai izjūtu gammai, lai dziedātu TIK lielai publikai.
Un vēl (jei bogu pēdējais!) - pavērojot masas stadionā, jebkurš koncerts Latvijā ir pielīdzināms kā spēlēšana privātā ballītē. Kas savukārt dara jo patīkamāku sajūtu, kad biļetes uz DM Tour of the Universe stāv jau plauktiņā... |
| Valsts slīkst nabadzībā. | 13. Dec 2008 @ 17:08 |
|---|
|
Pabiju Molā, nopirkt bērnam sen solīto, briesmīgi dārgo, mantu uz z-svētkiem.
Diemžēl tā visos veikalos bija izpirkta.
Izskatījās, ka ir izpirkts dajebkas. Pat rauga mīkla ir kļuvusi par deficītu.
Tagad man ir tikai viens jautājums - kur krīze, mļe?! |
| Vienādu dienu sindroms | 10. Dec 2008 @ 15:30 |
|---|
|
Kad vairs nav jāiet uz darbu, tad tā pa īstam sāc novērtēt rīta raidījumus, kuros redz datumu, dienu un laika apstākļus...Skan: "Dzelzs Vilks" - [Uijā uijā nikni vilki #07] Maza mana līgaviņa |
| Krikumi | 6. Dec 2008 @ 16:03 |
|---|
|
Tā kā manā dzīvē atkal ir sācies periods, kad informāciju no TV jāuztver vairāk ar acīm kā ausīm, tad man ir pavērusies brīnumainā titru pasaule.
Ja TV3 vakar ūsainā aukle darbojās ar pupekļsūcēju, tad šorīt LZK ziņoja, ka ir sācies Ziemassvētku tirdziņšs un Rīgas dome nedomā taupītu (lai vai ko tas arī nenozīmētu).
Savukārt manus plānus omei uz Z-svētkiem abonēt kādu avīzi izjauca atbilde "A ome avīzes izlasa internetā!". Ja Žeņam Lukašinam ir mirovaja mama, tad man nu ir mirovaja ome.
Un vēl (lai žults trauks tiek piespļauts pilns). Gadiem ilgi sadarbojoties ar Siguldas VSAA filiāli, man bija radies iespaids, ka šī iestāde tāpat kā CSDD ir sākusi strādāt klientam nevis birokrātijas mašinērijai. Guļam mierīgi, kamēr vien būs Ķekavas klientu apkalpošanas punkts, padomju skaistākās tradīcijas nepazudīs. |
|
|
