|
...un žults rāmais plūdums netraucēti turpinās...
Uz manu adresi nāk 3 lmt rēķini.
6 lapiņas.
Tām klāt 3 pabiezi bukleti ar spamu, kas neapskatīti ielido misenē.
Trīs konverti ar zaļu uzsaukumu :
"Esi dabas draugs – atsakies no LMT rēķinu saņemšanas pa pastu! Tev ir lieliska iespēja pierādīt, ka esi īstens dabas draugs! Tu vari atteikties no LMT rēķinu saņemšanas pa pastu, kas ir nelietderīgs un videi nedraudzīgs papīra izmantošanas veids."
Nezinu, kurš lmt ir atbildīgs par pēdējā laika reklāmām un šo te akciju, bet esi draugs - nošaujies! |
|
Metu visas smalkās jūtas pie malas un uzrakstīju atsauksmi IKI par mūsu miesta veikalu.
Saņēmu šādu te:
Bez komentāriem. |
| Sen jau, sen jau Miku neredzēju | 8. Okt 2009 @ 16:53 |
|---|
|
Tik liels pārtraukums uzliek savdabīgu atbildību par nākamo ierakstu. Ik pa laikam notrīc roka ierakstīt, bet lielākoties jau gribas rakstīt tad, kad vajag izkliegt kādu sāpi vai dusmu vai ķērkt pret debesīm par pasaules tupumu.
Šoreiz tiešām par tupumu.
Diemžēl manu.
Shēma vienkārša - ar klausuli pie auss pieeju pie bankomāta, paņemu naudu, aizeju uz blakusesošo čilli picu, apsēžos un man zvana telefons.
Swedbanka traucē, es esot pazaudējusi karti.
Ej nu ej, kur tad es šo tā pazaudēju?
Pie SEB bankomāta, laipni aicināta saņemt paklīdeni pie informācijas.
Skats makā - ai johai' - tiešām nav!
Arvienvārdsakot, tā tāda epilācija pa fikso - visas šausmas, kas varēja notikt man izskrēja cauri smadzenēm tikai tad, kad jau atkal sēdēju minētajā bufetē ar karti rokās.
Lai vai kā - atradējam sūtu milzīgu astrālu paldies, lai vai kur viņš (-a) tagad būtu. Kāds pie sadales varētu šim cilvēkam iedalīt vīru vilciena pavadoni vai sievu bufetnieci! Vai ko nu šajos laikos varētu uzskatīt par baisi izdevīgu partiju... |
| Slavas ēnas puses | 24. Maijs 2009 @ 08:36 |
|---|
|
Burvīgās TV reklāmas:
"Sūti Ivo uz viens septiņi seši!"
Kādreiz to apzīmēja ar 00... |
| Tū tikets tu Dablin #2 | 22. Maijs 2009 @ 09:52 |
|---|
|
Šitā karte ir tāda savdabīga ego glāstīšana!
( te )
Piemēram, Itālijā es biju precīzi 10 minūtes, ko pavadīju Sanremo pludmalē kaut kādā veidā pārbraucot stūrīti valsts. Līdzīgi ar Franciju. par Krieviju nemaz nerunāsim - pabūšana Novgorodā man nodrošina redzētu platību aš līdz Urāliem!!!
Nu lūk, pateicoties divu dienu kāsienam pa Stokholmu pagājušajā nedēļas nogalē, iekrāsojies arī pamatīgs gabaliņš Skandināvijas.
( seko daudz burtu )
Kopumā ceļojums sanāca foršs, mazmazītiņas dzīrītes mēra laikā ir sarīkotas, var sākt gatavoties sesijai un emigrācijai uz pāķienu. |
| Rolling stones | 5. Maijs 2009 @ 22:37 |
|---|
|
Pēc 4 mēnešu nēsāšanas, beidzot savus akmeņus varu nevērīgi nomest skapītī pie sienas.
Tā kā ir lietas, kuras jānēsā 9 mēnešus un pēc tam nav opcija "Ielikt kuļķenē un nolikt sekcijā aiz stikla", tad uz varoņa statusu nemaz nepretendēju.
Pasākums man kopumā (sākot ar pirmo vizināšanos ar ātrajiem) ir izmaksājis ~300Ls, valstij vēl divtik un man ir nelabas aizdomas, ka If'ā labāk vairs nedrošinieties.
Par linezeru neko sliktu teikt nevaru - dirnot uz lodžijas, rijot plaušās sila gaisu un klausoties putnu treļļus gandrīz nosvilināju ģīmi.
Savukārt process kā tāds tomēr spocīgs.
Kad uzņemšanā tante lika mērīt temperatūru un spiedienu, tas likās pats par sevi saprotams. Kad nākamā lika svērties arī vēl nepretojos. Bet kad šī metās mērīt man apkārtmēru un AUGUMU, es sāku tramīgi skatīties apkārt pēc koku un drapējumu paraugu grāmatām... To izvēli laikam pieņemts atstāt radu un valsts ziņā. Ārkārtīgi nepraktiski! Labā ziņa - kopš pēdējo reizi esmu mērīta, esmu paaugusies par 2cm.
Faktiski jau badināšanai es biju morāli nobriedusi. Nekādas ekspektācijas par Laventa palātu nebiju lolojusi. Bet tam, ka mani kā tādu no cirka izmukušu begemotu trīs dienas intensīvi zāļos, es gan nebiju gatava.
Mulenrūžā bija tāds kolorīts tēls - Argentīnietis, kurš jebkurā brīdī (parasti, protams, visnepiemērotākajā) varēja pilnībā atslēgties uz neprognozējami ilgu laiku. Tam noteikti tajās dienās taisīja žultspūšļa laparaskopisku izgriešanu. Vēl pāris dienas pēc izrakstīšanās no manis neatstājās sajūta, ka ik pa brīdim laiks uztaisa izklupienu. Nemaz nerunājot par krāsainiem sapņiem un vīzijām.
Bet nu šķiet, ka viss ir garām.
Džeks gaismu tuneļa galā esot izslēdzis. Krīze. Tā kā par to neko nezinu stāstīt.Skan: Jay-Z - Hard Knock Life (1998) |
| Korporatīvie meli | 26. Apr 2009 @ 14:44 |
|---|
|
"Tas ir kā braukt ar riteni - vienreiz iemācies, tas būs uz mūžu!"
Lieku izmežģīto roku uz sadauzītā krūšu kurvja - KLAJI MELI!!!
Tas ir veloindustrijas izdomāts mīts, lai tādi kā es nebaidītos pirkt riteni.
Esmu tagad šāda skaistuļa īpašniece:
Mans pirmais un vienīgais ritenis ir bijis škoļņiks, tāpēc es domāju, ka man nav jāizplūst skaidrojumos par manu pieredzi...
Jāatzīst, uz slidām pēc 20 gadiem bija vieglāk uzkāpt. Pirmkārt jau slidas neviens m*ka nav uzdrošinājies modernizēt.
Nu kā gan es varēju zināt, ka pagriežot pedāļus uz atpakaļu, tie arī GRIEZĪSIES ATPAKAĻ nevis bremzēs?! Tā es tiku pie sagrūstas rokas un asiņaina ceļa.
Otrkārt - ātrumi. "Kad minies kalnā, nomaini ātrumu, būs vieglāk mīties!". Nu feini, nu! Tā es dabūju stūri krūšukurvī. Pateikt, "kalnā nomaini uz MAZĀKU ātrumu" nevarēja, ja?
Katrā gadījumā man neviens vairs neprasa, kāpēc es kategoriski atteicos veikalā izmēģināt riteni.
Es, protams, plinti krūmos nemetīšu, un iešu atkal, bet šoreiz sagaidīšu tumsiņu... |
| Cimdi, zeķes, zābaciņi! | 18. Apr 2009 @ 08:21 |
|---|
|
-2 grādi, jauku talkošanu, biedri!
|
| Hokejs | 16. Apr 2009 @ 21:15 |
|---|
|
Bērns tuvu izmisumam - par kuru komandu slimot, ja Slovākijas izlasē ir Hosa, savukārt Latvijas - Lauris Dārziņš?
Paldies dievam ir viena taktika, kas atmaksājas vienmēr - viņa ir par uzvarētājiem. Tātad patlaban Hossam ir par vienu fanu vairāk kā Dārziņam. |
| Grīdas etiķete | 12. Mar 2009 @ 18:37 |
|---|
|
Šodien izspriedu, ka vairs tas tā nevar turpināties, un metos četrrāpus ar galda nazi kasīt no koridora lamināta plastilīna un košļeņu paliekas.
Ilgu laiku bērnībā es domāju, ka galda naži tam vien ir domāti!
Tiko kā sakrājās gana biezs slānis, lai māte uz tā pakluptu, tā negantu kliedzienu pavadītas, mēs ar māsu rāpojām pa grīdu, bruņojušās ar jau minētajiem instrumentiem.
Secinājumi divi:
1. Nav nekā labāka par sentēvu metodēm.
2. Nākamreiz nerāpošu pati, bet izdošu negantus kliedzienus. Nedrīkst laupīt bērnam skaistas bērnības atmiņas. |
|
|
