-Ardievu,- viņš teica puķei.
Bet puķe neatbildēja.
-Ardievu,- viņš atkārtoja.
Puķe iekāsējās. Tas nebija tādēļ, ka viņa būtu saaukstējusies.
-Esmu bijusi muļķe,- beidzot viņa teica. - Lūdzu,piedod man! Un centies būt laimīgs.
Mazais princis bija pārsteigts, nedzirdot pārmetumus. Viņš stāvēja, pavisam apmulsis, ar stikla kupolu rokās. Viņš nesaprata šo kluso maigumu.
- Nu, protams, es tevi mīlu,- teica puķe. - Tā bija mana vaina, ka tu par to neko nezināji. Bet tas ir tik nesvarīgi. Arī tu biji tāds pats muļķis kā es. Centies būt laimīgs... Liec šo kupolu mierā. Es to vairs negribu.
-Bet vējš...
-Es jau nemaz neesmu tā saaukstējusies... Svaigais nakts gaiss man darīs labu. Es esmu puķe.
-Bet zvēri...
-Man taču ir jāpacieš pāris kāpuru, ja gribu iepazīt tauriņus. Tie laikam ir ļoti skaisti. Kas tad mani apciemos? Tu taču būsi tālu projām. Bet no lieliem zvēriem es nebaidos. Man ir nagi.
Un viņa naivi rādīja savus četrus ērkšķus. Pēc tam piebilda:
-Nevilcinies, tas uztrauc. Ja esi izlēmis doties projām, tad ej!
Viņa negribēja, ka mazais princis redz viņu raudam. Tā bija ļoti lepna puķe...Oma:  apathetic Skan: kāda gan tam nozīme? |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
