|
Jūnijs 29., 2012
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 15:54
Lasot Leviathan Wakes, es pēkšņi sapratu, cik milzīgu ilūziju tomēr rada grāmatas, it īpaši, ja ir paradums tās lasīt no bērnības
To sajūtu, ka tas, kā tu jūties, viss, kas tev iekšā darās, kaut kādā veidā ir Svarīgi un Būtiski un Unikāli un ka būtu tikai normāli, ja citi to saprastu, ja citi par to interesētos un justu līdzi, un zinātu jau no tā vien, ka tu esi, un saskatītu tevī pasaules un bibliotēkas (jo tas viss tevī ir), un ka ir Normāli un Pareizi, ja ir kāds cilvēks, kam tu esi būtisks un pa īstam (jo ar grāmatu varoņiem taču tā ir, katrs labas grāmatas varonis ir Dziļš un Būtisks un Ahhh, un, ja tu tāds neesi, tas tikai tāpēc, ka tu esi sūdīgi uzrakstīts varonis)
Bet patiesībā jau tā nav
Teiksim, Leviathan Wakes ir viens no tiem varoņiem, kas ir viss viss viss - ar dvēseles sāpi un pusmūža izmisumu, un kautkādu pašnāvniecisku spēju uzņemties visas pasaules ļaunumu uz sevi, lai izdarītu to, kas jāizdara, ar bezcerīgu mīlestību un rezignētu attieksmi iz sērijas "jājā, psih* man teica, ka es idealizējot suicīdu un šito te būtu jāpieskata, bet nu poh, kam negadās", vārdsakot, jā, viens no tiem varoņiem, kurus lasot, tu domā, nu re, cik cilvēki ir dziļi un sarežģīti un kruti un elpu aizraujoši
Bet visas grāmatas laikā - un viņš ir viens no centrālajiem varoņiem - gandrīz neviens nerunā AR viņu (tikai tāds dziļi subkulturēts pusaudzis, kura teikto lasītājs praktiski saprast nevar), un pat tie, kas runā PAR viņu viņam aiz muguras, neko daudz vairāk par "tas drūmais policists ar jocīgo cepuri, viņš laikam ir drusku tērēts un no viņa labāk turēties tālāk" nepamana)
Un pat tad, kad viņš tiešā tekstā paziņo praktiski visiem cilvēkiem, kas jebkad par viņu kautkādā mērā interesējušies, ka viņš tagad mirīs nost, tas tiek pieņemts zināšanai ar tādu "ā, nu labi, tas jau bija sagaidāms" izteiksmi, ko viņš uztver kā izpratni, bet patiesībā skuju tak tie citi saprot, vienkārši ir pofig un vieglāk, kad tā neērtā figūra pa kājām nemaisās
Un pretī tas otrs galvenais varonis, smukais un taisnīgais un pareizais jaunais kapteinis ar perfekto smaidu un perfekti amerikānisko izteiksmi, kam mutīte ir pārāk tīra, lai pat parunātos ar cilvēku, kas viņu ir izglābis no praktiski garantēta iekritiena morālā mijkrēšļa ellē. Smukais un taisnīgais un pareizais, protams, dabū to savu beibi, kuru gribēja dabūt, lai arī beibe ļoti labi zina, ka viņš melo sev un attiecīgi arī viņai. Un smukais un taisnīgais un pareizais ir tik labi uzrakstīts, ka pat ienīst viņu nav iespējams, varbūt tikai apskaust.
|
Reply
|
|
|