|
Aprīlis 21., 2011
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 09:52
Lasu Dena Simonsa "The Hollow Man" un sajūta ir tāda kā pie pirmā seksa ar cilvēku, kuru tu esi ilgi un neaizsniedzami mīlējis, un tagad tas cilvēks ir - iespējams, uz vienu nakti - nonācis tavās maigajās rokās un, kas nav mazsvarīgi, tu esi tā cilvēka maigajās rokās
Un pie reizes sapratu, kāpēc man nepatīk lielākā daļa literary fiction: jo tā pretendē izdarīt ar manu prātu to pašu, ko dara tāds Dens Simonss, bet nesaprot, netiek klāt un dara to varmācīgi, un, zinko, literary draudziņi, man nav ne mazākās vēlmes, lai kāds te atnāk un randomā izdrāž manu prātu, vienalga, cik daudz esmu dzirdējusi atsauksmju iz sērijas "yeah, šitais cilvēks ir lielisks gultā" un "ja tu neesi ar viņu gulējusi, tu laikam neesi ne gudra, ne smuka"
Meinstrīms da žanra literatūra (lai arī tehniski The Hollow Man ir žanra literatūra) ir citādi; tas ir tā kā cilvēks, ko tu satiec viesībās vai uz ielas, un parunājies ar viņu pusstundu, varbūt aizej uzpīpēt un pastāsti kādu no savām drāmām, un varbūt pa pusei nejauši arī pabučojies vai ne tikai. Bet viņa nelaužas galvā iekšā ar savu megaliterary pimpi un nav no tiem kadriem, kas uzskata, ka pusstunda sarunas totāli nav to vērts, ja šai pusstundai neseko sekss (un vispār, nafigam runāt)
Varbūt es esmu no tiem ļautiņiem, kas ciena savu prātu tikpat kā savu ķermeni
|
Reply
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |