vienmēr līdz galam piedzimst vienatnē, taču to stimulē impulsi no ārienes, līdz ar to ir vajadzīgas gan tās neirotiskās gaiļu cīņas, gan arī radoša vienatne kur tavām idejām nepiejaucas aizvainojums vai vēlme aizvainot.

(Reply to this) (Thread)

taisnība, bet reizēm liekas, ka ļautiņi šos "impulsus no ārienes" un savu (ne)adekvāto reakciju uz tiem uzskata par procesa jēgu un būtību. varbūt tāpēc mani tas tik dikti kaitina - jo viņi patiešām smuki vingrina smadzenes... bet tas paliek tikai pašmērķīgu vingrinājumu līmenī un nekādas "pozitīvas vērtības" no tā nerodas. un arī vēlāk, pēc tam, kad visas spalvas ir izplūkātas, godājamais gailītis nevis dodas radošā vientulībā pastrādāt, bet piedzeras, izguļas un metas jaunā cīņā.

tas neattiecas uz visiem, protams :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

heh, es paklaiņoju pa žurnāliem un sapratu par ko tu runā.
tiešām gaiļi. un tiešām saspringti. izmisīgas bailes zaudēt nevar noslēpt aiz pieklājības frāzēm un uzspēlēti intelektuālas leksikas.
analoģija: zem prezīša krāniņu nenoslēpsi. :) fui, ku es rupja. bet puikām jau patīk ar krāniņiem mērīties.

(Reply to this) (Parent)